Another Cup of Coffee (Mike & Mechanics)
Mēs visi varam uzzīmēt katrs pa vienam skaistam zīmējumam. Bet pietiek vienam, diviem no mums izrādīties daudz gudrākiem, ciniskākiem un savos universālajos secinājumos paviršākiem, lai visa svētku sajūta izjuktu. Un tad kādai mammai neiztur nervi, kāds tētis sāk dzert un drīz jau visi ir aizņemti ar dusmošanos uz likteni. Zīmējumus ierāmējam un pienaglojam pie sienas, lai netraucē ļaunumam mūs vadīt. Lai ir vēlāk ar ko acis sakairināt raudāšanai. Ja viss būtu labi, nebūtu par ko paraudāt, bet cilvēkam taču patīk paraudāt.
Cilvēks nespēj savilkt savas pasaules galus kopā. Kas ar ko kopā liekams, kas nodalāms. Kas ir galvenais, kas ir labs, kas ir slikts. Gudrās skolās relativitāti apguvis, neko nepieņem par patiesu. Bet tā nekur mēs netiksim. Nesakiet, ka tik un tā nekur netiksim. Kad jūs pēdējoreiz mēģinājāt? Vai tad, kad pirmoreiz uz vēlēšanām gājāt, varbūt atmodas laikā? Atmoda ir atmošanās. Dzīve nesastāv no viena rīta ar vienu atmošanos. Pēc katras atmošanās jāseko nākamajai.
Salieciet sev lietas pa plauktiņiem, savelciet galus, cik iespējams, un noskaidrojiet, kur trūkst savienojošie elementi. Aizejiet pie tēta, mammas, priestera, psihologa vai pie kāda cita gudra cilvēka. Savienojiet galus un staigājiet pa stingru zemi. Apprecieties, izšķirieties vai palieciet tādi paši. Kā nekā, ļoti iespējams, vēlreiz dzīvot nevajadzēs (nevarēs).
Uz stingras zemes arī bumbu vieglāk spēlēt.