Apokalipse un citi varas avoti
Baidīšana ar apokalipsi kā pamatojums radikālai esošā iznīcināšanai un piespiedu varai ir nespēja apjēgt, ka cilvēks vienmēr ir radījis un vienlaicīgi mīlējis par spīti nenovēršamajām beigām visās iespējamās esības apzināšanās frontēs.
Ar vairākiem piegājieniem vakar beidzu klausīties Džordana Pītersona sarunu ar Cynical Theories līdzautoru Džeimsu Linziju. Tā nav intervija — dažubrīd Pītersonam sakāmā ir krietni vairāk, un viesim atliek piekrītoši māt ar galvu. Sarunā Pītersons pieskaras arī civilizācijas gala sludināšanai kā varas instrumentam. Vispirms īsi par Pītersona sacīto, bet tad daži vērojumi par jaunu morāli kā varas avotu.
Pītersona tēze
Pītersons par apokalipsi ierunājas politisko tikumu kontekstā kā par tirānu varas avotu. Dažreiz apokalipses notiek dramatiski, citreiz pakāpeniski, gandrīz nemanāmi, bet tās nepārtraukti notiek un notiks.
Jebkurš "līderis", kurš apgalvo, ka viņa identificētā krīze (atšķirībā no visām pārējām vienlaicīgi notiekošajām) ir tik ārkārtēja un liela, ka prasa spaidus, ir tirāns. Tirānu no līdera atšķir gan baiļu izmantošana citu pakļaušanai, gan paša bailes. Pītersons aicina iztēloties cilvēku, kuram ir tirāniskas noslieces un kurš ir patiešām pārbijies no kādas briestošas krīzes. Pītersonaprāt, šī cilvēka nervu sistēmas reakcija parāda, ka t.s. līderis ir pārāk niecīgs bruņinieks attiecīgā pūķa uzveikšanai. Situācijā, kurā cilvēks ir patiesi pārbijies, viņam nevar dot varu valdīt pār citiem cilvēkiem. Īsts līderis arī galējas krīzes gadījumā saglabātu vēsu prātu un neizmantotu piespiedu varu.
Pītersonam, visdrīzāk, pirmais prātā ir viņam dzimtās Kanādas bēdīgi slavenais premjers Džastins Trudo, bet vajag tikai mazliet godaprāta, lai atzītu, ka šīs atziņas par "līderību" tiklab attiecas uz nesen vēl aktuālajiem pašmāju mazajiem diktatoriem Jāni Bordānu, Danielu Pavļutu un politiski joprojām vēl nesodīto Krišjāni Kariņu.
Pasaule vienmēr ir gājusi bojā
Par to pašu apokalipses tēmu klimata biedēkļu sakarā pirms pāris dienām rakstīja Bens Latkovskis. Kamēr Neatkarīgās komentētājs prasa paskaidrot, kā īsti pienāks apokalipse, drīzāk jāpiekrīt Pītersonam, ka biedēšana ar pasaules galu ir arhetipiska.
Neatkarīgā
Skaidrs, ka jebkādas apokalipses sludināšanas pamatā tomēr ir objektīva realitāte. Materiālā izteiksmē pasaules gals noteikti pienāks. Visi šobrīd dzīvie cilvēki, arī šo rindu pierakstītājs un lasītāji, reiz nomirs. Galu galā pat protoni reiz sabruks. Veselīgai un laimīgai pieauguša cilvēka dzīvei to apzināties un ar to samierināties ir absolūta nepieciešamība.
Sākas un izbeidzas ne tikai cilvēku dzīvības, bet arī institūcijas, kārtības, mainās kolēģi, mainās līdzcilvēki. Mainās manieres, mainās valoda. Nepārtrauktā mainība ir dzīvība. Cilvēks veido dzīvi, ne tikai nepārtraukti iznīcinot un radot, bet arī izvēloties lietas, kuras viņš mēģinās nosargāt pret radikālām pārmaiņām, jo šo lietu šķietamā permanence nodrošina ietvaru, attiecībā pret kuru ir vieglāk pieņemt citu lietu pārejošo dabu, attiecībā pret kuru cilvēks apzinās savas privātās eksistences īslaicīgumu un reizē lielāku jēgu.
Sev apkārtējā vidē neatrazdams akmeņus un zvaigznes, pēc kā orientēties, cilvēks vairs nesaprot, kur atrodas, kurp dodas. Cilvēks zaudē prātu. Cilvēkam vajag stingrus pamatus un orientierus. Jaunās ideoloģijas tādus šķietami piedāvā. Šķietami, jo šīs vienkāršās apokaliptiskās teorijas, kuras prasa to sekotājiem visu citu pārtraukt darīt pa vecam, pašas savu mērķu vārdā iznīcina stingros pamatus, kurus alkdams cilvēks pie maldu teorijām pieķērās.
Klimata histēriķu un citu pastarās dienas sludinātāju galvenie maldi ir viņu acīmredzamais pieņēmums, ka pasaule jebkad iepriekš cilvēces vēsturē būtu bijusi kādā citā attīstības stadijā. Proti, ka cilvēka iekārtotā pasaule nekad agrāk nav nepārtraukti gājusi bojā, bet tikai tagad un tikai attiecīgā plānprātiņa izvēlētajā dimensijā tā teju nenovēršami dodas uz galu.
“Teju” ir ļoti svarīgs precizējums pie “nenovēršami”, jo mēs šeit runājam nevis par mežā gājējiem, kas vārās svētlaimē starp aizvainojumu un pārākumu, bet par tiem politiski aktīvajiem, kas paši nedomā samierināties un sludināto briesmu vārdā aicina visus pārējos paniski rīkoties. Gaisa temperatūras karte ir iekrāsota elles tumši sarkanā krāsā, bet rīcība vēl esot iespējama. Protams, vienīgā derīgā rīcība ir tā, ko piedāvā kartes autors. Neprasiet detaļas, kur nu vēl gaidāmos iznākumus — aizveriet mutes un stājieties ierindā, biedri!
Virskārtā maldu teorijas šķiet ļoti praktiskas un nemaz ij nepiesakās uz reliģijas lomu, bet fakts, ka tās prasa visu citu atlikt malā vai kāpt tam pāri, lai pievērstos konkrētu praktisko uzdevumu izpildei, faktiski tieši to arī paredz. Proti, visas sabiedrības pārkārtošanu un jaunas morāles ieviešanu teorijas praktisko prasību leģitimēšanai.
Jauna morāle kā varas avots fiziski ierobežotā pasaulē
Modernā feminisma, LGBT, BLM, zaļā kursa, klimata pārmaiņu un kovida tehnokrātiskais piedāvājums, tāpat kā daudzi citi globāli fenomeni, vienkāršam cilvēkam šķiet tik iekšēji pretrunīgi un aplami, it kā būtu kādu dumju sazvērnieku inscenēti. Noteikta sabiedrības daļa teiks, ka, nē — tā ir vienkārši cilvēcīga un tāpēc reizēm kļūdaina reakcija uz jaunatklātiem draudiem vai Progresa rezultātā izprastām, iepriekšējo paaudžu pieļautām netaisnībām. Un tajā būs sava taisnība, ciktāl tas attiecas uz dažiem šo kustību atbalstītājiem, ciniķu aprindās sauktiem arī par noderīgajiem idiotiem. Taču būtībā visas šīs kustības ir tirgus pārdales instrumenti, kuri nerisina pašu deklarētās problēmas, bet vienkārši veido alternatīvu varas struktūru. Tie ir vēstījumi, ar kuru palīdzību vieni tiek pasludināti par tirgum nederīgiem, kamēr diktētāji un diktātam pakļāvīgie — par derīgiem. Ar vārdu "tirgus" šeit nevajag saprast tikai preču un pakalpojumu apmaiņu. Jo īpaši laikā, kad pārdot var arī bērnus, orgānus un valstu suverenitāti.
Mēs vairs nedzīvojam fiziski neatklātā pasaulē. Nav vairs līdumu, ko līst, nav jaunu zemju, ko atklāt. Bet tas nav atcēlis sarežģījumus, kas dabiski rodas, kad vīrietim un sievietei piedzimst trīs un vairāk bērnu. Neviens nav atcēlis nevienlīdzību, kas rodas, kad viena ģimene rūpējas par saviem bērniem un darba augļus atstāj viņiem mantojumā, kamēr citā ģimenē tas nenotiek. Noslēdzoties kontinentu apguvei, neviens nav atcēlis sarežģījumus, kas rodas, kad apķērīgākie un strādīgākie nopelna tik daudz, ka iegūst lielāku varu pār sabiedrībā notiekošo, nekā politiskā kopiena, kurai viņi it kā pieder.
Šis un tas fiziskajā pasaulē vēl ir atklājams un izmantojams vērtības radīšanā, bet, ja prāta nav daudz un gribas jau tūliņ, tad efektīvāka metode ir sagudrot jaunus spēles noteikumus, saskaņā ar kuriem kādam ir jāatbrīvo aizņemtās tirgus nišas. Ir jāsagudro jauna morāle, kas nojauc robežas, kas iepriekš ir aizsargājušas noteiktas vērtības pret nekontrolēta tirgus degradējošo iedarbību.
Tiesa, "sagudrošana" ir daudzos gadījumos pārāk cildinošs apzīmējums. Lai izdomātu jaunu morālo kārtību, pietiek tikai nesaprast vai aizmirst iepriekšējo. Viendzimuma partnerattiecību ekvivalence vīrieša un sievietes laulībai rodas nevis no kādas jaunas atziņas uz iepriekšējo pamata, bet no kolektīvās amnēzijas par to, kas ir laulība un kas ir ģimene. Pieprasītā viendzimuma partnerattiecību vienlīdzība ar laulību ir nevis kreiso intelektuāļu pilnīgā vakuumā sagudrota teorija, bet likumsakarīgs iznākums sabiedrībā, kuru veido sievietes, kuras notic labklājības valstu dotiem neizpildāmiem solījumiem, un vīrieši, kurus valsts dotie solījumi atbrīvo no atbildības.
Visas iepriekš minētās kustības — klimata pārmaiņas, modernais feminisms, BLM, LGBT u.c. — ir lielā mērā nespēja samierināties ar turības sadalījumu, kas rezultējas no aprakstītajām dabiskajām likumsakarībām. Tas ir pacietības trūkums piedāvāt nelielus labojumus un regulējumus, bet vēlme visu salabot ar vienu kārtīgu, asiņainu revolūciju bez asinīm. Dažas kustības atklāti piesaka karu materiālajai nevienlīdzībai, citas patvaļīgi postulē jaunu morālo kārtību. Jebkura morāla kārtība, veca vai jauna, uztur vai rada relatīvi izdevīgāku vidi divām grupām. Pirmkārt, elitei, kas ir gatavi postulēto kārtību aktīvi un nesaudzīgi ieviest vai uzturēt. Otrkārt, tiem, kas ir gatavi tai akli pakļauties, darboties tās ietvaros. Kad noliedz iepriekšējo morālo kārtību, tad divas jaunas grupas mēģina atņemt turības daļu divām iepriekšējo kārtību veidojošajām grupām.
Tas, ka indivīdi var piederēt gan vecās, gan jaunās kārtības nosacīti nodrošinātajām grupām, ir drīzāk norma nekā izņēmums. Kristietības morālo dogmu pārākumu pār modernajām alternatīvām šeit un šodien nešķetināsim, bet, jā, tā ir ideja, uz kuras balstās Romas Rietumu aizstāvība pret Progresa piedāvātajiem mežonīgajiem rietumiem, kuros morālo pārākumu nosaka fizisks pārspēks nevis atbilstība gadu tūkstošiem slīpētām, pārmantotām un institūcijās nostiprinātām izpratnēm par cilvēka dabiskajām nosliecēm.
Šķetināt šo programmu iekšējās loģikas saskanību ir lieki. Pašos pamatos jebkura morāle, arī kristīgā, ir dogmatiska. Piemēram, elektriskā mašīna ir labāka par dīzeli. Bezskaidra nauda ir labāka par skaidru. Digitāli labāk nekā klātienē. Sieviete ir labāka par vīrieti. Vēja ģeneratori un saules paneļi ir pārāki par atomelektrostacijām. Viendzimuma partnerattiecības ir labākas par laulību. Lokdauns ir labāks par atvērtām skolām.
Mēģināt precizēt nosacījumus, pie kuriem elektriskā mašīna ir labāka par dīzeli vai kad tieši vakcinēties pret kovidu būtu prātīgāk, nekā nevakcinēties, nozīmē nesaprast, kas ir dogma. Apstākļos, kad notiek tirgus pārdale, un jūs nepiedalāties iepriekšējās pastāvošās kārtības sardzē vai izmantošanā, šādus sīkumus neanalizē. Vai nu jūs pelnat savu jauno stāvokli sabiedrībā caur to, ka nežēlīgi nospārdāt visus, kas domā pa vecam, vai arī jūs iegūstat minimālo drošību, rīkojoties saskaņā ar jauno dogmu un apgūstat jaunās tirgus iespējas, kuras rodas, kad no tirgus izspiež "garīgi" atpalikušos.
Morālais pamatojums šai pārdalei ir, ka jaunais stāvoklis būs taisnīgāks vai arī šī stāvokļa pati sāpīgā ieviešana izlīdzinās iepriekšējās pārestības. Klimata pārmaiņu gadījumā nav neviena cietēja, bet ir ieviesta trešā persona, sava veida dieviška radība, kuras vispilnīgākā iemiesotība, ļoti iespējams, ir vēja parkiem noklāta bezizmešu, no cilvēkiem brīva zemeslode.
Kreiso projektu no konservatīvās pieejas atšķir utopiskais priekšstats par tādu sabiedrības iekārtojumu, kurā cilvēki varētu būt vienlaicīgi brīvi rīkoties kā morālas būtnes un vienlaicīgi atbrīvoti no sekām, kas iestājas viņu brīvas rīcības rezultātā. Kreiso projekts atsakās redzēt divas lietas: 1) jaunās kārtības patvaļīgumu, kas ir analogs jebkuras esošās sistēmas šķietamajam patvaļīgumam (ar būtisku atšķirību, ka jaunā kārtība būtu patiesi patvaļīga), 2) dabisko likumsakarību nenovēršamo atkārtošanos jebkurā jaunā kārtībā cilvēka nepielūdzamās dabas dēļ. Kreiso projekts ne tikai atsakās pieņemt mērķa nesasniedzamību, bet arī morāli nenosoda netaisnību, ko prasa jaunas kārtības ieviešana ar spaidiem.
Barbari un polittehnologi teiks, ka kreisais projekts ir tikai ilūzija, intelektuāļu mēģinājums racionalizēt notikušo, un patiesībā tas esot kapitālistu orķestrēta noderīgo idiotu armāda. Viņi teiks, ka vistaisnīgākā un viskapitālistiskākā lieta ir piedalīties šajā sacensībā. Un laikus mācīties zaudēt.
Zaudēt ir patiešām jāmāk, jo beigas nudien pienāks ikvienam no mums. Bet zaudējums, ko mēs piedzīvosim, nebūs mūsu pūliņus izsmejošs. Tas būs zaudējums, kuru mēs apzinājāmies no pašas pirmās dienas, kad no bērna kļuvām par pieaugušo. Bet mēs tam spītējām, mēs rīkojāmies, viešot un uzturot kārtību, nepagurstoši cenzdamies atlikt ne tik daudz savu privāto, cik visas cilvēces nenovēršamo zaudējumu.
Biedrība Peripatos
Kad mēs Latvijai novēlam saules mūžu, mēs mudinām paši sevi un mūsu pēctečus nepadoties, neskatoties uz to, ka itin nekādi pūliņi Latvijai nenodrošinās zinātnieku prognozēto Saules mūžu. Novēlēt saules mūžu Latvijai nozīmē svēti un dogmatiski noliegt Latvijas zinātniski īslaicīgo dabu.
Apokalipses sludināšana un no tās racionāli izrietošo darbību proponēšana ir kā reiz nespēja samierināties ar zaudējumu, nespēja mierīgi dzīvot un sadzīvot, darot to mazumiņu, ko katrs pats var izdarīt lietas labā. Baidīšana ar apokalipsi kā pamatojums radikālai esošā iznīcināšanai un piespiedu varai ir nespēja apjēgt, ka cilvēks vienmēr ir radījis un vienlaicīgi mīlējis par spīti nenovēršamajām beigām visās iespējamās esības apzināšanās frontēs.
Arī barbariem, kuri aicina piedalīties bezprincipu brīvā tirgus sacīkstē, ir tiesības uz eksistenci, uz savu traibālistisko redzējumu par dzīvi kā mūžīgu cīniņu par izdzīvošanu visiem pret visiem. Mūsu uzdevumus ir turēt viņus aiz civilizācijas robežām. Vai vismaz neļaut viņiem netraucēti deklarēt, ka viņi runā no kaut kāda nākamā civilizācijas attīstības pakāpiena.