Atgriešanās dabā

Dabas likumi ir tie, kuri nevienam nav jāiemācās vai jāaizstāv, lai tie ieviestos. Dabas likumi neprasa pilsonim būt informētam par to saturu, tie neprasa integrāciju. Dabas likumi ir tie, kas atgriežas, kad cilvēku sabiedrība sāk iet “līdzi laikam”.

Cilvēku likumi ir mēģinājumi vienoties par dabas likumu laušanu. Lai tie darbotos, ir svarīgi, ka tie nozīmē kaut ko konkrētu un ka to nozīme nevar pielāgoties laika garam. Pretējā gadījumā tie ar laiku dabiski kļūs par dabas likumu artikulācijām.

Dabas likumu artikulācijas vispārīgā gadījumā ir tukšas frāzes, bet konkrētos — ko vara tām pieraksta. Vara, kas neievēro sevi ierobežojošos likumus vai kas sāk dogmatiski ļauties dabas likumiem, veicina pasaules atgriešanos dabiskajos līdzsvara stāvokļos.

Piemēram, dzimtbūšana ir viens tāds pievelkošs līdzsvara stāvoklis. Vispārēja cenzūra arī ir atraktīvs centralizētas sistēmas stāvoklis. Šīs lietas var būt aizliegtas ar cilvēku likumiem un konvencijām, bet mežonīgajā dabā tām ir jārodas. Un tās rodas.

Lai ar cilvēku likumiem iedibinātais nepazustu un ar cilvēku likumiem aizliegtais nerastos vislaik atkal no jauna zem cita vārda, likumos izmantotie vārdi nedrīkst mainīt savas nozīmes.