Četri aplami argumenti pieminekļu aizstāvībā
Pirmkārt. Konkrētu pieminekļu negāšanas aizstāvjiem ir jābūt godīgiem un jāatzīst sev, ka ne jau pret jebkādu pieminekļu gāšanu viņi principiāli iestājas. Ja tā būtu, tad Staķis varētu šodien Rīgā uzsliet divu ereģētu dzimumlocekļu saplūšanu, bet jūs nevarētu to nogāzt vai pārvietot sava principa dēļ arī tad, kad jums būtu teikšana un riebums pret šo kompozīciju atrašanos jūsu dzimtās pilsētas sirdī. Pieminekļu jaukšanā vienmēr ir jārunā par konkrēto pieminekli un par konkrēto sabiedrību, kurā tas dzīvo. Princips “mēs nejaucam pieminekļus” ir melīgs.
Otrkārt. Par tā saucamo barbarismu. Barbarisms ir tad, kad pūlis sanāk uz miermīlīgu piketu, bet nākamajā rītā pilsēta pamostas ar pāris baznīcu un statuju iztrūkumu. Ja cilvēki civilizētā diskusijā apspriež (un es nesaku, ka visi to dara) viena vai otra pieminekļa nozīmi, tas nav barbarisms. Jūs varat nepiekrist viņu spriedumiem, jūs varat norādīt uz plašāku kontekstu, uz iespējamām pūļa neprāta pazīmēm, bet pati diskusija nav barbarisms. Būsim godīgi.
Treškārt. Kāds (tai skaitā es pirms gada) teiks, ka ir jāņem vērā iespējamā sabiedrības reakcija uz jebkādu lēmumu. Šādu argumentu izmanto izglītoti cilvēki, kuri nekaunas atklāti atzīt, ka sabiedrību veido dažādu domāšanas spēju cilvēki. Viņi teiks, ka sabiedrībā, lūk, ir tāds un tāds slānis vai grupa, kas savas politiskās nostājas dēļ, “neizglītotības” vai kāda cita apsvēruma dēļ asi reaģēs. Un cita grupa svinēs lēmumu tā, ka tā pirmā vēl vairāk sadusmosies. Arguments ir, ka nedrīkst rīkoties vienā vai otrā veidā, jo kāda neapzinīga grupa neadekvāti reaģēs vai vairākas grupas tiks savā starpā sarīdītas.
Šādi argumenti par iespējamo reakciju ir godīgi tikai tad, ja tos neizmanto cilvēki, kuri paši var piedalīties šādu reakciju veidošanā. Tas nozīmē, ka tos var izmantot tikai privātās intelektuālās diskusijās un, piemēram, slepeno dienestu iekšējās apspriedēs. Tādus argumentus nevar izmantot publiskā politiskā debatē. Ja tos izmanto cilvēki, kas var ietekmēt šādu potenciālo reakciju realizēšanos (un publiski izteikumi, jo īpaši no politiķiem, vienmēr tādi ir), tad tie ir nevis argumenti, bet netieši ultimāti. Tādus pašus ultimātus var izmantot par labu jebkurai strīda pusei. Piemēram, es varētu arī draudēt ar kaut kādu vājprātīgo nacionālistu reakciju, ja mēs nenojauksim viņuprāt nepareizos pieminekļus. Bet tas nebūtu godīgi.
Labam, atklāti apspriestam un pieņemtam politiskam lēmumam ir jābūt nevis tādam, lai reakcija uz to būtu nevienu pusi nesadusmojoša, bet tāda, lai lēmums pats par sevi būtu morāli pamatots. Tādam, lai arī tie, kas ir pret šo lēmumu, var to pieņemt kā taisnīgu. Lēmumam ir jāparāda, ko attiecīgā sabiedrība uzskata par taisnīgu.
Un ceturtkārt. Cīņas karstumā retāk izmantots un tomēr ik palaikam dzirdams arguments. Tagad ir tik daudz citu svarīgāku problēmu, ko risināt! Tas tā varbūt ir jūsuprāt. Un arī manuprāt. Bet kas ir tās citas problēmas? Pirmkārt, katram taču var būt savas prioritātes. Otrkārt, mūsdienās vispopulārākais variants ir apelēt pie kaut kādām materiālām Latvijas vajadzībām. Taču cilvēks nav tikai materiālistiska būtne. Cilvēks ir tāda dīvaina radība, kas ir gatavs ciest pat idejas vārdā, pat tad, ja viņam nekas no tā neatleks, pat tad, ja neviens cits mirstīgais nekad neuzzinās par viņa ciešanām.
Pandēmijas laika lielākais pārpratums slēpās tieši iekš aplamās cilvēka dzīves reducēšanas uz dzīvības saglabāšanu. (Cik ironiski, ka karš ir visu apgriezis kājām gaisā un tagad dzīvībām nav nekādas nozīmes — galvenais ir idejas.) Cilvēks ne tikai risina savas materiālās vajadzības, bet arī iekārto pasauli sev apkārt saskaņā ar savām vērtībām. Un vērtības viņam nestāv kladītē saartikulētas, bet kļūst par realitāti tieši caur šādiem darbiem vai nedarbiem. Tāpat kā kāds tagad atklāj sevī Puškina cienītāju, tā kāds atklāj sevī ignoranci par rusifikāciju, par okupāciju un to, kas īsti viņam ir Latvija. Materiālās problēmas, bez kuru atrisināšanas Latvijas valsts un latvieši nepastāvēs ilgi, neatceļ idejisko. Būsim godīgi un neizmantosim šo argumentu.