Cilvēkam nav konstitucionālu tiesību uz "cieņpilnu nāvi"

Cilvēkam nav konstitucionālu tiesību uz "cieņpilnu nāvi", ja šis cieņpilnīgums ir pašreizējā brīža tehnoloģiskajiem izgudrojumiem un sabiedrības informētībai pakārtots materiālu prasību kopums. Ja “cieņpilna nāve” ir kaut mazākajā mērā pakārtota tam, kas šobrīd tehnoloģiju ziņā ir iespējams, tad tas ir vienkārši instruments, ar kura palīdzību šādu tehnoloģiju piedāvātāji, starpnieki un morālie priesteri nodrošina sev iztiku. Attopieties, laba darītāji!

Ja šim apzīmējumam "cieņpilna nāve" ir jelkāds morāls svars, tad tādu nāvi miljonāram var nodrošināt arī pēdējais nabags, kuram nekā nav un kuram nekas no miljonāra mantojuma neatlēks. Ja jūs esat uz vientuļas salas un jūsu vienīgais ceļa biedrs guļ uz nāves gultas, viņa nāves cieņpilnīgums nav atkarīgs no tā, vai uz salas ir pieejama modernā medicīna, aprūpes personāls, priesteris vai sazin kas vēl. Viņa nāves cieņpilnīgums ir atkarīgs no viņa paša un jūsu savstarpējās attieksmes un rīcības.

Cieņpilnīgumu NEVAR EKSTERNALIZĒT. Tāpat, kā jūs nevarat samaksāt, lai kāds jūsu vietā mīl jūsu sievu, tā nabags, pat ja sazogas naudu, nevar samaksāt citam, lai tas nodrošina paša būšanu cieņpilnam pret mirstošo miljonāru. Cilvēks nevar izlikties, ka ir nodrošinājis kādam cieņpilnu nāvi, samaksādams nodokļus, par kuriem kaut kur, drošā attālumā no maksātāja, tiktu nodrošināts, lai mirējs nesāpīgi mirst un pārāk skaļi agonijā neklaigā.

Pati ideja, ka jūs kādam samaksājat, lai mirējs jums netraucētu, ir amorāla. Es nenosodu tos, kas grib atvieglot mirstošo sāpes. Es nenosodu tos, kas vienalga kādu jūtu vadīti aizved savus rīcībnespējīgos tuviniekus uz pansionātiem, slimnīcām un hospisiem, lai tie tur aizvadītu savas pēdējās dienas. Bet es nosodu un skatos ar neslēptu nicinājumu uz ikvienu, kas šīs normālās, vājā un grēcīgā cilvēka darbības atļaujas attēlot morālā pārākuma krāsās.

Ja cilvēks novels visus savus morālos pienākumus un nesamos krustus uz valsti, viņš ar laiku pārstās būt cilvēks.