Progresīvā šļura ies tālāk

Dailes teātra izrāde Ārsts ir baigais kiš miš ar rozīnēm. Ja neskaita pašas izrādes beigas, kur parādās sakarīgas sarunas pazīmes, un pašu sākumu, kad tiek parādīta galvenā varone visā destruktīvajā pilnībā, tad pa vidu viss ir sacepums, kurā samestas kopā anekdotes par identitāšu jautājumiem un aktuālajām ētikas problēmām. Aborti, eitanāzija, demence, dzimumi, dzimtes, rase, seksuālā orientācija — tur bija samests viss.

Man šķiet, ka identitāšu ideoloģijas galvenā pretruna ir iekš divām nesavietojamām idejām: 1) tu pats vari izvēlēties kādu no konkrētajām identitātēm (un teikt, ka tev nav izvēles iespējas) 2) neviena no konkrētajām identitātēm nav ne pēc kādām pazīmēm atpazīstama, attēlojama vai aprakstāma.

Tāpēc šī britu izrāde īsti netulkojas uz baltajiem aktieriem ar nenosakāmiem varoņu dzimumiem, jo nevar izsekot, kurš tēls īstenībā ir kurā ādas krāsā un īstenībā kurā dzimumā. Kāds varbūt teiks, ka tieši tā bija galvenā doma un ierīce. Ja Anglijā to izrādi uzveda ar tikpat jauktu kolektīvu, kurā varoņa atveidotāja dabiskās pazīmes neatbilst varoņa dabiskajai piederībai, tad vēl jo aizdomīgāks darbs. Nevis tāpēc, ka būtu progresīvi nepareizi melnam tēlot baltu, bet tāpēc, ka kaut kur starp daudzajiem “es kā melnādainais, kas izskatās pēc baltā” un “es kā melnais” (kas visiem klātesošajiem acīmredzot ir arī balts) pazūd gan joks, gan objektīvais absurds. Progresīvo aktualitāšu nezinātājs droši vien aizies ar domu, ka tajos jautājumos visi runātāji ir stulbi un akli, un galvenais ir tikai neiedziļināties. Un progresīvā šļura ies tālāk.