Dažas tēzes valsts demistificēšanai

Modernā valsts, kura robežojas ar citām valstīm, nevis ar neapgūtām zemēm un jūrām, nav izcēlusies no vienas cilts savairošanās. Valsts nav nedz indivīdu, nedz ģimeņu vai cilšu kopā sanākšana.

Valsts ir institucionalizēts grupējums, kas noteiktā teritorijā ir uzvarējis cīņu par miera, drošības un kārtības nodrošināšanas monopoltiesībām, kā arī ir izpelnījies citu valstu atzīšanu. Kārtības uzturēšanas monopoltiesību noturēšanai vajag lielu piespiedu varu vai tādu organizāciju, kas iemanto uzticēšanos bez piespiedu varas.

Ilgā laikā pastāvot jebkādai cilvēku grupas nodalītībai, tajā veidojas īpatnības, kas to nesējus ar laiku nošķirs no grupām ārpus šī nodalījuma arī tad, kad sākotnējais nodalījums būs atcelts. Tā ir evolūcijas, tai skaitā ideju un kultūras, ābece. Salas iemītnieku īpatnības rodas no nošķirtības nevis no vienas cilts mātes.

Tauta neeksistē pirms institūcijām (kurām pieder arī robežas), kas uztur tās nodalītību. Mainoties institūcijām, var konstatēt (novērot) līdzību, radniecību un savstarpējo lojalitāti, kura vairs nav institucionāli nodalīta, bet ideju par kuru uztur spēkā vēsturiskais nospiedums.

Valsts nepastāv tautas aizstāvībai. Valsts vienmēr rada tautu. Vai arī valsts izjūk.

Mēģinājumi vēsturiskus nodalījumus (tautu), kas neiekļauj visus pilsoņus, postulēt kā kolektīvās pilsoņu identitātes pamatu automātiski irdina pastāvošo valsti. Bez tam, šie mēģinājumi galīgi neliekas kopā ar faktu, ka valsts ir kļuvusi tāda, ka ievērojama daļa šī te vēsturiskā nodalījuma (jeb tautas) ir aizceļojusi uz citām valstīm. Ir skaidrs, ka šī valsts nekalpo šai tautai. Un skaidrs ir arī tas, ka šai izceļojušajai tautai valsti tās pašreizējā izpildījumā arī nevajag.