Dzīve uz čemodāniem
Mēdz teikt, ka suņi rej, bet karavāna ejot tālāk. Bet vai nav citādāk?
Man rādās, ka vilciens katru dienu piestāj jaunā sašutuma stacijā. Pasažieru pūlis izkāpj uz platformas, konstatē nebūšanu un kliedz: “Naudu! Šeit!” Vai arī — “Atņemt! Aizliegt!” Dažas stundas tā pabļaustījušies visi sakāpj atpakaļ vagonos, un vilciens dodas uz nākamo staciju.
Braukāšana ar šo kolektīvisma vilcienu un norāžu došana visas sabiedrības vārdā — kur tā ved? Kārtības nebūs, kamēr tajās stacijās neviens neizkāps uz palikšanu un nepateiks: “Es tālāk nebraukšu! Šī būs mana stacija, par visām nebūšanām tajā turpmāk vainojiet mani!”
Agrāk visi skrēja, tikai retais publiski vēroja un reflektēja. Varēja izkāpt blogu rakstīšanas stacijā un apmesties tur uz dzīvi. Bet nu internets visus padarījis par “žurnālistiem”, un tagad komentēt nebūšanas faktiski nozīmē neizkāpt. Cik ilgi jūs vēl dzīvosiet uz čemodāniem?