Ezerā mīt velns

Kad pirms vairākiem gadiem pašmācības ceļā, lasot grāmatas un apmeklējot seminārus, apguvu sociālantropoloģijas, bioloģiskās un medicīnas antropoloģijas pamatus, nonācu pie sāpīgas atziņas, ka savā jaunībā esmu bijis visai aprobežots saskarē ar citādām kultūrām. Sešus gadus pirms sastapšanās ar antropoloģiju, aizbraucis studēt uz pavisam svešu zemi otrā pasaules galā, es nevarēju pieņemt, ka vietējie vienaudži uzvedās, izteicās un domāja pavisam ne tā, kā es biju iedomājies, ka pieaugušiem cilvēkiem vajadzētu uzvesties. Viņi man vairāk par pieaugušu cilvēku un topošo pētnieku kolektīvu atgādināja reizēm izlutinātus, netīrīgus slaistus, reizēm rokās sadevušos bērnudārza audzēkņus bez jebkādām individualitātes pazīmēm.

Sociālantropologi, kas izņirdz vietējos

Iepazīšanās ar antropoloģiju lika aizdomāties, ka tieši ar šādu attieksmi, jaunu zemju apguvējiem saduroties ar iezemiešiem, tiek parasti pastrādātas vislielākās necilvēcības. Maldu pamatā ir ideja, ka visas cilvēku kopienas operē vienotā vērtību un simbolu sistēmā, kuras ir sarindojamas uz attīstības skalas, uz kuras iezemiešu kultūra stāv uz zemāka pakāpiena un tāpēc ir "ārstējams" barbarisms. Ja tikai iezemiešiem tiktu atklātas attīstīto kolonizatoru zināšanas, viņi uzreiz saprastu, ka jaunā kultūra ir pārāka. Bet, tā kā atšķirīgo pasaules uztveru dēļ padalīties ar zināšanām ir laikietilpīgi, tad pašas "attīstītās" kultūras vietā tiek ieviesti vien kultūras produkti, un tas tiek darīts ar varu.

Viens no antropologa-etnogrāfa uzdevumiem svešas kopienas iepazīšanā ir saprast "valodu" (visplašākajā iespējamā vārda "valoda" izpratnē), kādā cilvēki tajā operē. Tas nav vienkāršs uzdevums, jo reti kurš simbols vienā valodā tieši atbilst kādam atsevišķam simbolam citā. Kad pētnieks ierodas kopienā, viņš nesteidzas nosodīt vai apbrīnot novēroto, pamatojoties uz saviem priekšstatiem par savas izcelsmes sabiedrības uzbūvi un kārtību. Viņš cenšas ieņemt neitrāla vērotāja lomu un saprast, kādā ietvarā kopienas locekļi rīkojas vai tiecas rīkoties tā un ne citādi. Kāpēc viena un tā pati rīcība vienā kontekstā pelna nosodījumu, citā uzslavu, bet citā tai netiek pievērsta uzmanība.

Visās cilvēku kopienās pastāv šis tas vienojošs, bet tajā pašā laikā atsevišķās, būtiskās detaļās tās ir ļoti atšķirīgas. Kad pētniekam rodas aizdomas par kāda simbola iespējamu atbilstību simbolam viņa paša kultūrā, viņš nesteidzas pielīdzināt šos simbolus visos to lietojumos. Starp simboliem pastāv attiecības, kuras citā valodā var nepastāvēt, bet ir būtiskas simbola pilnīgākas nokrāsas uztverei. Ja pētniekam rodas priekšstats, ka pētāmajā kultūrā pastāv "velns", tad tas ne vienmēr būs tas pats "velns", par kuru var lasīt latviešu tautas pasakās. Tikpat pārsteidzīgi būtu uzskatīt, ka tas ir tas pats "velns", kura eksistenci zinātnes pasaulē neuzskata par pierādītu, un ka tāpēc iezemieši ir ar steigu jāizglīto.

Daudzi simboli ar laiku nozīmē ne tikai fiziskās lietas vai parādības, uz kurām tie it kā norāda, bet arī kopienā valdošo attieksmi pret to, uz ko tie tiek attiecināti. Kad kaut ko nosauc par "velnu" vai "nelabo", tas nav zinātnisks apgalvojums, kuru var apgāzt pierādot, ka "tam" nav ragu vai astes. Tas var būt morāls atzinums, kura pamatā ir citādi neizsakāmas sajūtas. Kalpodami kā atzinumi, simboli ir ne vien norādes uz lietām, bet arī līdzekļi ar kuriem sabiedrība pauž un iemieso savas sajūtas un attieksmes, un tādējādi realizē savus nodomus.

Šodien šaubas par pandēmijas politiku tiek sauktas par sazvērestības teorijām un dezinformāciju, bet vai nevarētu būt tā, ka šīs "sazvērestības teorijas" simbolizē ko tādu, kas nav tulkojams pārbaudāmu faktu valodā? Jāprecizē, ka šajā rakstā es pieturos pie pamatstraumē atzītās izpratnes par jēdzienu "sazvērestības teorija". Proti, jebkura atziņa, kas ir pretrunā pamatstāstam vai met pašu mazāko šaubu ēnu pār varas postulētajām patiesībām, ir sazvērestības teorija. Tas var būt viens vienīgs apgalvojums, par kurā lietoto vārdu nozīmi neviens jums nepārvaicās — jūs automātiski tiksiet nokristīts par konspirologu. Piemēram, ka vakcīna ir eksperimentāla. Vai ka vakcīna ir gēnu terapijas produkts. Diskusija par to, kas īsti ir "eksperimentāls" vai kas ir "gēnu terapijas produkts", nevienu neinteresē.

Latvijā ir vairāki ietekmīgi antropologi, kas Tviterī un citos publiskos kanālos nebaidās piedalīties citādi par aktuālo sabiedrības veselības politiku domājošo izņirgšanā. Šie antropologi, piemēram, Klāvs Sedlenieks, faktiski uzlūko citādi domājošos kā zemākas sugas indivīdus, kurus vajag vienkārši piespiest nošpricēties, jo tas būs viņu pašu labā. Tie dīvaiņi vienkārši nesaprotot, ko dara. Un viņi apdraud visus apkārtējos!

To, ka pats antropologs varētu nesaprast to vērtību sistēmu, kurā šie cilvēki operē, viņš nepieļauj. Izņirgšanas pamatojums ir tas, ka antropologa laikabiedri savā saziņā reizēm izmanto antropologa skatījumā aplamus faktus un teorijas, kuru faktoloģiskos apgalvojumus var apgāzt. Bet antropologs ir aizmirsis paskatīties uz šīm parādībām ar antropoloģiskā vērotāja acīm, tas ir, ārpus paša it kā apdzīvotās racionālās, zinātniskās pasaules. Ja viņš tā paskatītos, varbūt viņš saprastu, ka viņam savā dedzībā visus piespiest vakcinēties ar t.s. konspirologiem ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā.

Sazvērestības teorija kā mīts

Vietējie ļaudis runā, ka ezerā mīt velns. Pašvaldība ir norīkojusi nepārtrauktu patruļu, taču sešu mēnešu laikā nav novērotas nekādas parādības, kas liecinātu par kādas neizskaidrojamas būtnes dzīvošanu ezerā vai tā apkārtnē. Taču runas neapsīkst, un velns turpina savus nedarbus. Faktu pārbaudītāju komanda, ieraugot virsrakstu vietējā avīzē, uzšķir enciklopēdijas šķirkli "velns", atrod citātu, kas apliecinātu, ka velni ir pārdabiskas būtnes, un lieta tiek slēgta. Visi, kas turpina runāt par velnu, tiek sodīti par dezinformāciju. Tikmēr garāmbraucēji un vietējie iedzīvotāji, kas neieklausās runās par velnu, turpina sirgt ar dažādām kaitēm.

Ir pagājuši trīsdesmit gadi. Rūpnīca ezera krastā (par kuru iepriekš neieminējāmies, jo tur neviens velnu netika meklējis) esot nonākusi Bila Geitsa īpašumā. Sadarbībā ar Latvijas valdību un Džordžu Sorosu rūpnīca tagad attīra ciema notekūdeņus un ražo dzeramo ūdeni. Faktu pārbaudītāju komanda veic izpēti un konstatē: Geitss un Soross ar rūpnīcas īpašniekiem nav saistīti, vietējie ļaudis izplata sazvērestības teorijas. Tie, kas turpina saistīt filantropus ar rūpnīcu, tiek sodīti par dezinformācijas izplatīšanu, soctīklos tiek ierobežoti vai bloķēti. Tikmēr ciemā turpina pieaugt vietējās paražas ignorējošu ārvalstnieku skaits, kas atbraukuši strādāt rūpnīcā, pieaug noziedzība.

Ja, balstoties uz sazvērestības teoriju, jūs dosities pie Bila Geitsa un uzrunāsiet viņu kā blakus esošās rūpnīcas īpašnieku, tad jūs izskatīsities ļoti smieklīgi. Sazvērestības teorijas tā, kā par tām runā šodien pandēmijas kontekstā, nav vienkārši fakti, kurus atliek atspēkot un lieta darīta. Sazvērestības teorijas var uzskatīt par politiskās gribas izpausmēm, par ideoloģijas elementiem un tādā ziņā arī kā par mītiem, caur kuriem sabiedrība pauž un iemieso savas nostājas tai būtiskos jautājumos, kur cilvēkiem trūkst pietiekamas faktoloģiskās informācijas vai spējas to apstrādāt vai kur tādu attieksmju paušana empīriski pārbaudāmos apgalvojumos vienkārši nav iespējama.

Kā raksta antropologs Klifords Gērcs, «[z]inātne apraksta situāciju struktūru tā, lai attieksme pret tām būtu neieinteresēta. Tās stils ir atturīgs, brīvs, apņēmīgi analītisks. Izvairoties no semantiskiem līdzekļiem, kas visefektīvāk formulē morālo noskaņojumu, tā cenšas panākt maksimālu intelektuālo skaidrību. Bet ideoloģija apraksta situāciju struktūru tā, lai [vērotāja] attieksme pret tām būtu [viņam] saistoša. Tās stils ir grezns, spilgts, apzināti suģestējošs: objektivizējot morālās jūtas ar tiem pašiem līdzekļiem, no kuriem zinātne izvairās, tā cenšas motivēt rīkoties».[1] Ideoloģija apraksta situāciju tā, ka tā pauž "zinātāja" attieksmi un prasa "zinātāja" rīcību. Zinātnes atziņa neprasa un nedrīkst prasīt rīcību. Jebkura "zinātnes" atziņa, kas ietver ideoloģijas elementus, liecina par izlikšanos vai arī par to, ka kaut kāds mērķis ir jau bijis noteikts un zinātne ir tikai kalpojusi par rīku dažādu iespējamo metožu salīdzināšanai.

Mīti nav fakti. Mīta funkcija nav 1:1 atbilstība. Pārfrazējot vienu no ievērojamākajiem 20. gadsimta mitologiem Džozefu Kempbelu, ja mītu nolasa kā faktu, tas zaudē savu nozīmi un kļūst par novirzi, par maldinošu ceļvedi[2]. Ja parunājas ar t.s. sazvērestības teoriju piekritējiem par viņu teoriju un liek priekšā faktus, kas apgāž kādu teorijas postulātu, tas nemazina viņu pārliecību, ka kaut kas nav "tīrs". Tas ir tāpēc, ka teorijas piekritējiem teorija nav zinātniski fakti.

"Tante pagalmā", "brālēna kaimiņš" un "dāma feisbukā" savu attieksmi pret notiekošo nesauc par teoriju. Sazvērestības teorijas var aplūkot kā sava veida zinātnisma loģisko turpinājumu. Jau pats nosaukums — sazvērestības teorija — liecina, ka tā ir apgalvojumu kopums, kurus var mēģināt apgāzt, tādējādi atspēkojot visu teoriju.

Pārmaiņām, piemēram, digitālajai transformācijai, pārejai uz bezskaidras naudas norēķiniem, dažādu pakalpojumu attālināšanai — visam, kas notiek šīm pārmaiņām pateicīgās cīņas pret pandēmiju ietvaros, ir iebildēji. Zinātnisma uzvaras gājiens ir pārņēmis arī viņus. Nespeciālistu vidū cirkulējošas teorijas par zāļu efektivitāti un drošumu ir cenšanās spēlēt pēc laikmeta noteikumiem. Konspirologam viss, kas ir vajadzīgs savas pārliecības argumentēšanai, ir tikai viena zāļu efektivitāti vai kādu sabiedrības veselības pasākumu atspēkojoša publikācija. Savāktie dati tikai "pareizi" jānointerpretē, un lieta būs darīta, jo šajos laikos esam "zinātnē balstīti". Protams, tāpat kā neviens pētījums pats par sevi nevar būt par pamatu politiskam lēmumam, tā neviens pētījums nav obligāti pietiekams kāda lēmuma atcelšanai, jo politisks lēmums, lai ko jums neteiktu sabiedriskie mediji, vienmēr ir dažādu konfliktējošu mērķu kompromiss.

"Tante pagalmā" ir jebkuras civilizētas, netotalitāras sabiedrības normāla sastāvdaļa. Cilvēki savā starpā sazinās par dažādām tēmām, un šī saziņa nav uzskatāma par teoriju postulēšanu. Kad nav kara stāvoklis[3] un kad nedzīvojam totalitārā sabiedrībā, draugu lokā vai pat tirgus laukumā paustais nav jāskata visas valsts drošības kontekstā. Draugiem paustais nav "jābalsta zinātnē". Caur saviem izteikumiem saziņā ar citiem cilvēks apzināti un neapzināti reizē pauž, novēro un pielāgo savas attieksmes dažādos jautājumos. Mūsdienās sociālo tīklu dēļ šīs privātās sarunas ļoti viegli izplūst publiskajā tirgus laukumā. Ņemot vērā, ka pandēmijas laikā ir bijuši ierobežojumi pulcēties un socializēties, likumsakarīga ir šo sarunu koncentrēšanās soctīklos. Kur citur?

Ja ir novērojams, ka apgalvojumu paudēji paši neuzskata savus apgalvojumus par absolūtiem un to noliegumu par viņu kopējā vēstījuma apgāšanu, vai tie tiešām ir jāaplūko faktoloģiski? Aplūkojot t.s. sazvērestības teorijas kā mītus, tās ir noskaņojuma un attieksmes deklarācijas, caur kurām cilvēki pauž kolektīvo zemapziņas strāvojumu un personīgo intuīciju, iemieso savu pretošanos notiekošajam un cer ar to panākt vēlamo rezultātu. To var saukt par tumsonību, bet tas nemazina šīs "tumsonības" pamatotību un nepieciešamību politikas artikulētājiem tajā iedziļināties. Nolasot to, kā citādi šie cilvēki tiek pazemoti, ignorēti un pakļauti, līdzīgi kā tika pakļauti dažādu zemju iezemieši, saskaroties ar "augstākas" attīstības kārtas kolonizatoriem.

Ja pamatstraume uzskata, ka cēlie meli ir attaisnojami sabiedrības veselības vārdā, kāpēc lai konspirologi nevarētu uz tiem pašiem spēles noteikumiem virzīt savu informatīvo kampaņu? Ar ko konspirologu meli ir mazāk cēli par pamatstraumes meliem, ja mērķis abos gadījumos ir viens — kopīgais labums? Tas, ka viena puse nesaskata šo mērķi otrās puses aktivitātēs, nenozīmē, ka tāda tur nav. Vai tad tā nav sava veida sazvērestības teorija — uzskatīt, ka ierobežojumu pretinieki ir Kremļa pavēļu izpildītāji vai tādām interesēm noderīgie muļķi? Faktu pārbaudītāji varētu sniegt lielāku labumu visai sabiedrībai, ja censtos tuvāk iepazīties ar lietas būtību, ar noskaņojumiem un vēlmēm, kas vada konspirologus un viņu sekotājus, nevis meklēt shēmas, kas sasaistītu viņus ar kādu šaubu klātu organizāciju vai citvalstu spēku.

Noskaidrojiet, ko šie cilvēki domā tādos jautājumos kā attālinātās mācības, piespiedu vakcinācija, digitālie sertifikāti u. tml., un varbūt sapratīsiet, ka tas faktoloģiskais ietvars, kurā viņi pauž savu pretestību, ir nebūtisks. Ja citādāk nespējat, uzskatiet konspirologus un viņu sekotājus par parastajiem cilvēkiem, kas ar savām aktivitātēm emocionāli nosoda notiekošo un aicina citus sev pievienoties. Viņu pārmācīšana nav iespējama. Jo viņu pozīcija, ļoti iespējams, izriet nevis no nezināšanas, bet no tieši tām pašām zināšanām, ar kurām pamatstraume nonāk pie saviem secinājumiem. Par viņu izmantotajiem komunikācijas līdzekļiem var sašust, var mēģināt tos klusināt, bet tas nemainīs apakšā rūgstošo noskaņojumu, ka notiek liela netaisnība.

Zināšanas ir vara

Kā jau jums vajadzētu būt sapratušam pēdējā pusotra gada laikā, jums kā parastajam cilvēkam vairs nav teikšanas. Jums nav zināšanu, grādu vai pieredzes, lai izteiktos pandēmijas jautājumos. Jūs neesat ne epidemiologs, ne infektologs, ne virusologs, ne sabiedrības veselības eksperts.
Saruna ir atļauta tikai tajās dimensijās, kurās var empīriski kaut ko novērot. Pietiek ar vienu atziņu no jebkuras citas atzītās dimensijas, lai pārtrumpotu jūsu iebildumu. Jūs nesaprotat, kādu iespaidu jūsu piedāvājums atstās uz slimnīcu noslodzi! Jūs nesaprotat, ka bērniem ir jāatgriežas uz mācībām klātienē! Par jūsu nostāju šausminās, nemaz nepārliecinoties, kāda ir jūsu īstā pozīcija visos apakšā paraktajos jautājumos. Zem automātiskā sašutuma slēpjas pārliecība, ka jebkura novirze no pareizo izvēļu saraksta agri vai vēlu nozīmē kāda "svēta" principa pārkāpumu. Vai nu slimnīcu pārslogošanu, ļaušanu cilvēkiem nomirt vai laptopu paaudzes ierobežošanu ceļot brīvi.

Politiski lēmumi vairs netiek skatīti kā izvēle starp dažādiem kompromisiem (trade-offs), kur katram pilsonim varētu būt sava subjektīvā teikšana par to, cik daudz iepriekš baudītas brīvības viņš, viņa ģimene un tuvākie būtu par kaut ko gatavi atdot. Nē, lēmumi tagad ir kāda parastajam pilsonim nezināma vienādojuma atrisinājums, kurā, izrādās, ir daži fiksēti, neelastīgi parametri, "svēti" principi, un to ievērošanas vārdā vara var bez jebkādas diskusijas upurēt pilnīgi jebko. Rādītāju izvēle un fakts, ka daži rādītāji nav analītiski izsakāmi, nav pakļauti diskusijai. Ko nevar izmērīt, tas neeksistē! Protams, "svētie" principi arī nav izmērāmi, bet par tiem nedrīkst diskutēt, jo tie sējot šaubas. Tos var piesaukt tikai valdība oficiālā komunikācijā (piemēram, preses konferencē noraidīt runas par piespiedu imunizāciju, jo tas jau nu būtu kā totalitārā valstī) un pēc pāris mēnešiem rīkoties pilnīgi pretēji bez acu pamirkšķināšanas.

Lai ko jums teiktu sarunu biedrs, tādu lielā vienādojuma parametru — kuru dēļ viss pārējais būtu upurējams — vienkārši nav. Arī slimnīcu noslodze nav tāds fiksēts ierobežojums, kura dēļ var pēc sirds patikas kāpt pāri visam citam. Pasniegt to kā nepārvaramu ierobežojumu ir manipulācija. Pamatot jūsu neatbilstību diskusijai par kompromisiem ar jūsu it kā zināšanu trūkumu vienā vai otrā jautājumā ir varas sagrābšana. Šī manipulācija tiek veikta, sašaurinot vērā ņemamo zināšanu spektru līdz tādam, kurā jums kā parastajam sabiedrības loceklim objektīvi trūkst kompetences. Jūsu zināšanas, kas jums dod tiesības izteikties (burtiskās "balss tiesības"), proti, piederība vietējai kopienai, vietējo vērtību un tikumu pārzināšana, interpretācija un iemiesošana — šīs zināšanas tiek atceltas kā nebūtiskas uz ekspertu zināšanu fona. Jums tiek atņemtas "balss tiesības", paziņojot, ka tas, ko jūs zināt, nav derīgs.

Kā lai parastais cilvēks artikulē savu attieksmi šajās globālajās pārmaiņās, ja viņš tiek pasludināts par nekompetentu visās atzītajās dimensijās? Cilvēks tiek spiests spēlēt zinātnisma spēli, kur viņa centieni lielākajā daļā gadījumu neturēs līdzi nozares ekspertu līmenim. Bet šī spēle nav jāspēlē.

Vai parastais cilvēks ir kādreiz diktējis ekspertiem, kā būvēt tiltu, kā mazināt ceļu satiksmes negadījumu skaitu vai kā ārstēt plaušu vēzi? Nē, bet parastais cilvēks vienmēr ir varējis iebilst tilta būvniecībai, ja tilts kaitētu viņa kopienas dzīvesveidam un pastāvēšanai. Parastais cilvēks vienmēr ir varējis balsot "ar kājām" par tiem ierobežojumiem, uz kādiem viņš parakstītos, lai mazinātu avārijas uz ceļiem, bet tajā pašā laikā pretoties, ja drošības vārdā viņam tiktu atņemts pārāk daudz. Parastais cilvēks nekad nav teicis ārstiem, kā operēt plaušu vēzi, bet parastais cilvēks ir varējis iestāties par smēķēšanas ierobežošanu noteiktos apstākļos vai pret smēķēšanas ierobežošanu, ja viņam tā ir būtiska brīvība.

Cilvēkam ir jāatgādina sev un politiķiem, kas ir tas centrālais cilvēka un valsts attiecību jautājums, kurā viņam būs teikšana tik ilgi, kamēr pastāvēs cilvēks. Proti, jautājums par to, no kādām brīvībām mēs kolektīvi piekrītam atteikties, lai sadzīvotu kopā. Šajā jautājumā viedoklis var būt ikvienam cilvēkam, un neviens eksperts nevar viņam to liegt.

[1] Clifford Geertz, «The Interpretation of Cultures», 230. lpp., 2000, Basic Books.
[2] Joseph Campbell, «The Hero's Journey», 198. lpp., 2014, New World Library.
[3] Šis ir diskutējams jautājums, lai kā liegtos tie, kas svēti tic, ka pandēmija ar pašreiz pieejamo informāciju ir kara stāvoklis. Pastāvot īstam kara stāvoklim ar konkrētām pazīmēm, pēc kurām būtu konstatējama kara stāvokļa izbeigšanās, diskusijas par daudziem jautājumiem izpaliktu. Nav brīnums, ka sabiedrības daļai, kas nesaskata kara stāvokļa pazīmes, ierobežojumi šķiet totalitāras varas pirmie soļi.