Iebrukuma nejaušie attaisnotāji

Kad pirms gada Džordans Pītersons nāca klajā ar video ierakstu[1], kurā izteica hipotēzi, ka karš Ukrainā ir konservatīvo vērtību sadursme ar Rietumu voukismu, daudzi to nosauca par slima suņa murgiem. Vakar bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele karu pārinterpretēja tieši tajā pašā mērcē. Lūk, viņas tvīts:

“Igaunijas parlamenta pieņemtais likums par viendzimuma pāru laulību legalizāciju ir Eiropas mediju ziņu top. Analīzes uzsver, ka tā ir arī ģeopolitiska izvēle, jo Putina karš ir arī karš pret eiropeiskām vērtībām, proti, tiesiskumu un cilvēktiesībām.”[2]

Džordana Pītersona video uzruna Russia Vs. Ukraine or Civil War In The West bija ļoti skandaloza, jo varēja tikt uzlūkota kā Krievijas rīcības attaisnojums vai kā aicinājums pulcēties Krievijas atbalstam. Lai arī Pītersons skaidri norādīja, ka Krieviju neattaisno, viena no galvenajām atziņām (retorisku jautājumu formā) bija — vai nav tā, ka Rietumu deģenerācija (Pītersona lietotais apzīmējums) var kalpot savā ziņā par ieganstu, par tādu kā papildu motivāciju, par attaisnojumu sev (un citiem, kas ir gatavi tam noticēt) darīt to, ko Krievija izdarīja?

Kad Ineta Ziemele (izmantojot Eiropas mediju “analīzes” kā savu teicēju) iekrāso karu šajā pašā gaismā, ar ko viņa atšķiras no Pītersona? Vai Ziemeles kundze patiešām redz karu kā Krievijas vēršanos pret varavīksnes ideoloģiju? Vai varbūt tomēr Ziemeles kundze nelietīgi cenšas izmantot civilizētās pasaules nostāšanos Ukrainas pusē, lai pie reizes bazūnētu programmu, kurai viņas redzējumā šobrīd ir pieklājīgi un noteiktās aprindās populāri pieslieties?
Pieņēmums, ka Ziemeles kundzes nodomi nav tik zemiski (lai arī diezgan droši, ka tie tādi ir), ir ļoti interesants, jo principā padara Ziemeles kundzi par iebrukuma attaisnotāju. Proti, viņa liek noprast, ka tradicionālās ģimenes aizstāvji ir Putina pusē. Atvainojiet, piedodiet, bet tradicionālās ģimenes aizstāvji uzskata savu pozīciju par morāli pārāku par to, saskaņā ar kuru viendzimuma pāru attiecības ir pielīdzināmas laulībai. Un tam nav nekāda sakara ar cilvēku “seksuālo orientāciju”, jo laulība un ģimene ir nevis par seksu, bet par bērnu radīšanu un bērniem.

Atšķirība starp Ziemeli un Pītersonu ir tāda, ka Pītersona attieksmi tobrīd (neesmu sekojis līdzi viņa kara domas attīstībai pēc tam) varētu vismaz interpretēt kā aicinājumu Rietumiem attapties un nodalīt nacionālo suverenitāti un citas vērtības no ideoloģiskajiem murgiem, ja viņi grib saglabāt morālā pārākuma trumpi savās rokās. Tikmēr Ziemele saka, ka tas viss ir viens komplekts. Atvainojiet, piedodiet, bet, ja tas ir viens komplekts, tad vairākums Latvijas ir par Putinu?

Vairākums Latvijas nav par Putinu. Ziemele un citi varavīksnes pakaļskrējēji, kas tradicionālās ģimenes aizstāvību pielīdzina putinismam, ir nelietīgi meļi un Ukrainas izmantotāji. Palasiet, ko par Pītersona izteikumiem teica Rietumos pirms gada, un attieciniet to pašu un vēl vairāk uz Ziemeli. Iesākumam pietiks ar The Atlantic publicēto David French gabalu Jordan Peterson is Terribly Wrong About Russia, and the West[3].

Jordan Peterson Is Wrong About Russia, and the West

On the intellectual bankruptcy of moral equivalence

The Third RailDavid French

Jautājums progresīvistiem: vai jums šis ideoloģiskais cīniņš par jaunajām "eiropeiskajām vērtībām" ir tik svarīgs, ka esat gatavi atdot Ukrainu par to?
Diez vai mēs vai paši progresīvisti gribētu, ka karš tiktu pagriezts kā konservatīvo vērtību un Progresa programmas sadursme. Tas ir, pieņemot, ka Pītersonam no paša sākuma jau nebija taisnība.

[1] https://www.youtube.com/watch?v=JxdHm2dmvKE

[2] https://twitter.com/InetaZiemele/status/1671404824791855104

[3] https://newsletters.theatlantic.com/the-third-rail/62d08716c5c05500224b78d3/jordan-peterson-youtube-video-russia-ukraine/