Izvērstāka kompilācija ar Sanitas Osipovas izteikumiem par tiesu aktīvismu
Sanitas Osipovas iepriekšējie izteikumi 2016. gadā apliecina, ka:
- protestēt pret Satversmes tiesas (ST) spriedumiem ir pareizi, un
- Saeimai ir visas tiesības neapstiprināt tiesnešus aktīvistus.
Pirms nepilniem sešiem gadiem, 2016. gadā, Satversmes tiesa rīkoja konferenci Konstitucionālās tiesas aktīvisms demokrātiskā valstī, kurā ar šodien, 2022. gadā aktuālu referātu uzstājās tābrīža Satversmes tiesas tiesnese Sanita Osipova.
Māra Libeka
Dienu pirms konferences Osipova intervijā LA.lv, taujāta par konferences tematiku, par tiesu aktīvismu teica, ka tas ir, “kad tiesa izdara vairāk, nekā ļauj likums. [..] Likumos ir noteikts rāmis, kurā tiesām ir jāstrādā, bet ir situācijas, kad likuma noteiktais rāmis tiesu ierobežo, neļauj iet tālāk, lai taisnīgi atrisinātu konkrēto gadījumu. Šādā gadījumā tiesai ir jāizšķiras, vai tiesa paliks likumdevēja atstātajā rāmī un neatrisinās lietu vai problēmu pēc būtības, vai arī izkāps ārpus tā un darīs to, ko likumdevējs tiesai nav pilnvarojis.” Tas ir tieši tas, ko Satversmes tiesai pārmet par 2020. gada 12. novembra spriedumu lietā par paternitātes (tēva) pabalsta piešķiršanu bērna mātes draudzenei. Turpat tālāk intervijā Osipova stāsta:
“Šobrīd tiek pievērsta uzmanība tam, ka arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Savienības tiesa brīžiem pārkāpj tās robežas, ko valstis ar dokumentiem šīm tiesām ir piešķīrušas, un tas, nenoliedzami, ietekmē nacionālās tiesības. Lai tiesa varētu veikt šādu aktīvismu un kāpt pāri tai noteiktajām robežām, ir jābūt skaidram sabiedrības atbalstam.”
Skandalozajā spriedumā Satversmes tiesa sniedz šādu modernās ģimenes definīciju: “Ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir cieņa un sapratne”. Citiem vārdiem, vieglāk ir pateikt, kas nav ģimene. Visdrīzāk, ka modernajā skatījumā “nelabvēlīga ģimene”, piemēram, tāda, kuras pamatā sociālajā realitātē nav novērojama cieņa un sapratne, nav ģimene un valstij par tādu nav ko īpaši likties zinis.
Šai modernajai ģimenes jēdziena interpretācijai nav vispārēja sabiedrības atbalsta. Ir cilvēki, kas to atbalsta, bet ir arī daudz tādu, kas neatbalsta. Ja ir ievērojama sabiedrības daļa, turklāt ar pārstāvniecību parlamentā, kas uzskata, ka šis Satversmes pants nozīmē to pašu, ko tas nozīmēja 2005. gadā, kad to pieņēma, proti, ka ģimene balstās vīrieša un sievietes laulībā un asinsradniecībā, tad Satversmes tiesas aktīvismam nav Osipovas kundzes 2016. gadā piesauktā “skaidrā sabiedrības atbalsta”.
Spriežot tiesu, tiesnesis nevar patvaļīgi mainīt likumu, bet reizēm tas caur spriedumu tiek darīts, lai panāktu taisnīgumu un ievērotu samērīgumu, ja konkrētais gadījums nav atrunāts likumā. Taču tas nevar notikt gadījumos, kad šī jaunrade faktiski maina likumu par sliktu kādai pusei. Un tāpēc ir jābūt “skaidram sabiedrības atbalstam”. Ja pēc kāda laba laika izrādītos, ka ir sācies ledus laikmets un brīvā dabā noņemt cepuri himnas atskaņošanas laikā nav neviena interesēs, tad tiesnesis varētu arī piemiegt acis uz likumu, kas prasa cepuri himnas laikā noņemt. Un, ja neviens no tā neciestu, netaisnība nebūtu notikusi. Bet, ja pret likuma grozīšanu tiesas spriešanas laikā ir pretenzijas, tad tā ir netaisnība. Un cietējs šādos gadījumos ir ne tikai pretinieks kaut kādā nulles summas spēlē, bet valsts tiesiskums un tauta, kas paļaujas uz to.
Puse, kurai ar skandalozo Satversmes tiesas spriedumu Satversme ir mainīta par sliktu, nav vis kāds nelabvēlis, kurš, piemēram, vēlētu sliktu konkrētajā spriedumā iesaistītajiem cilvēkiem vai citiem, kas vēlas reģistrēt kopdzīves formas, kas šobrīd nav valsts darīšana. Nē, likums ir mainīts par sliktu Latvijas tautai, kurai tādējādi ir laupīta paļaušanās uz pašas pieņemtajiem likumiem, pie kuriem tā ir nonākusi tiesiskā un demokrātiskā procesā. Latvijas tauta ir savulaik pieņēmusi Satversmi šādā redakcijā un tā ir bijusi saskanīga ar Civillikumu. Ievērojama tautas daļa joprojām lasa Satversmi tajā pašā redakcijā. Satversmes tiesa, izmainot Satversmi, ir atņēmusi tautai likumdevēja varu.
2016. gada konferences referātā Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts” Sanita Osipova atsaucas uz Frīdrihu fon Hajeku kā vienu no pirmajiem, kas diskusiju par tiesnešu uzkundzēšanos iznesis ārpus juristu aprindām:
“Ar “tiesnešu valsts” jēdzienu es pirmo reizi sastapos, lasot Frīdriha Augusta fon Hajeka (1899–1992) 1973. gadā sarakstīto darbu “Tiesības, likumdošana un brīvība” (Law, Legislation and Liberty), kurā autors šo jēdzienu lietoja, lai raksturotu apdraudējumu tautas varai un brīvībai, kas ceļas no pārāk neatkarīgas un augsti profesionālas tiesas, kurā tiesneši piemēro tiesības nevis saskaņā ar likumu, bet gan contra legem. Fon Hajeks raksturoja draudus pilsoņu brīvībām, tautas suverēnajai varai un varas dalīšanas principam, saskaņā ar kuru likumus pieņem tam deleģēts likumdevējs. Šos draudus rada tiesneši, kuri nodarbojas ar “tiesu aktīvismu”, proti, darbojas ārpus likumdevēja tiesai noteiktās kompetences, ietiecoties politikā jeb likumdevēja kompetences sfērā.”
Vismaz pirms sešiem gadiem Sanita Osipova uzskatīja, ka Latvijai nedraud “tiesnešu valsts”, jo, cita starpā, “tiesnešus gan ieceļ, gan par viņu tālāko karjeru lemj likumdevējs”:
““Tiesnešu valsts” ir viens no tiesiskas valsts riskiem, kas ir jāņem vērā gan likumdevējam, gan pašai tiesai. Tā ir tiesiskas valsts “ēnas puse” vai “otra seja”, kura noteiktos apstākļos, pie zināmiem katalizatoriem varētu atklāties tiesiskā valstī [..]. Tomēr riski jeb iespējamie apdraudējumi demokrātijai nav pārāk lieli jo visas valsts vadības sviras ir likumdevēja rokās, vismaz tādā parlamentārā valstī kā Latvijā, kurā tiesnešus gan ieceļ, gan par viņu tālāko karjeru lemj likumdevējs, bet disciplinārlietu pret tiesnesi, t.sk. par pilnvaru pārsniegšanu tiesību normu piemērošanā, var ierosināt tieslietu ministrs.”
Osipova gan precīzi norāda, ka bez tiesu aktīvisma pavisam iztikt arī nevar:
““Tiesnešu valsts” ir risks, bez kura nevar pastāvēt demokrātiska tiesiska valsts, jo tieši tiesa nodrošina tās pastāvēšanu. Turklāt tiesa pilnvērtīgi spēj to nodrošināt tikai tad, ja tā ir gana spēcīga – neatkarīga un kompetenta. Tiesu aktīvisms apdraud tiesisku valsti, tāpat kā likums apdraud un ierobežo personas brīvību. Likums ierobežo personas brīvību, taču vienlaikus to arī garantē. Tāpat arī tiesu aktīvisms ir “nepieciešamais ļaunums”, bez kura mūsdienu mainīgajā pasaulē nevar pastāvēt demokrātiska un tiesiska valsts.” Referāta noslēgumā Osipova saka daudz zīmīgu lietu par konstitucionālās tiesas politisko dabu:
“Konstitūcijā noteiktajām sabiedrības vērtībām un mērķiem ir ne vien juridiska, bet arī politiska dimensija, līdz ar to arī konstitucionālās tiesas tiesneši, nodrošinot šo vērtību aizsardzību, darbojas ar valsts dzīves konstitucionālo ietvaru. Šim tiesas noteiktajam ietvaram nav tikai juridiska daba; tiesa pārbauda citu valsts varas orgānu īstenotās politikas atbilstību konstitūcijas normām un koriģē šo politiku atbilstoši konstitūcijai. Bieži tieši konstitucionālās tiesas nolēmums juridiski pieliek punktu politiskam strīdam par konstitucionālo normu tvērumu un ir skaidrs pamats tālākai politiķu rīcībai. Tādēļ konstitucionālās tiesas kompetences robežas ir teorētiski neskaidrs un politiski jutīgs jautājums.”
“Viena no tēzēm, kas pamato tiesas veiktas tiesību jaunrades leģitimitāti, norāda uz likumdevēja netiešu piekrišanu tiesas radītajiem noteikumiem. Ar savu klusēšanu un bezdarbību likumdevējs netieši piekrīt, ka tiesnešu tiesībām ir likuma spēks. Proti, ja likumdevēju neapmierina “tiesu aktīvisma” rezultātā tapušās tiesību normas, tam ir visas iespējas papildināt likumu, skaidrāk nosakot savu gribu.”
“Turklāt ir jārēķinās, ka tiesa darbojas konkrētā kultūrvidē. Ikvienas tiesas veiktas tiesību jaunrades leģitimitātes pamatā ir juristu sabiedrībā valdoša viedokļa konsenss. Konsensu veido tiesnešu tiesību spēka atzīšana caur to pieņemšanu no juristu sabiedrības puses un sabiedrības kopumā, vai pat no tā, ka neviens neprotestē pret tiesnešu tiesību noteikumu. Tādā gadījumā tiek prezumēts, ka šis noteikums atbilst kopējo interešu konsensam.”
“Tiesnesis ir tautas kalps, kas tās vārdā spriež tiesu, lai īstenotu taisnīgumu. Kamēr tiesneši taisa spriedumus sabiedrības un konkrēta cilvēka tiesību interesēs, savos spriedumos izmantojot tiesību sistēmā pastāvošas vērtības un principus, nevis veic zinātniskus eksperimentus vai pierāda savu taisnību ar spriedumiem, tikmēr mēs runājam par tiesisku valsti, kurā tiek nodrošināta konstitucionalitāte un pamattiesības. Jā, tiesnesim sabiedrībā ir liela vara, bet šīs varas izlietojuma robežu kontrole ir likumdevēja un izpildvaras rokās, bet varas īstenošanas izpausmju kontrole ir visa tiesnešu korpusa rokās kā tiesnešu ētikas piemērošanas jautājums.”
Ja vien šie nav tukši vārdi, domājams, ka 2016. gada Sanita Osipova šodien pievienotos tiem, kuri uzskata, ka Saeimai bija visas tiesības neapstiprināt Osipovas kundzi par Augstākās tiesas tiesnesi, ņemot vērā to, ka viņas atsevišķajās domās par 2020. gada 12. novembri viņa atkārtoja tieši to, pret ko iebilst ievērojama daļa sabiedrības, proti, ka jēdziens “ģimene” Satversmes 110. pantā attiecas uz “viendzimuma partneru ģimenēm”. Šādai ielasīšanai Satversmē nav “skaidra sabiedrības atbalsta” un likumdevējs, neapstiprinot Sanitu Osipovu tiesneša amatā, ir skaidri paudis, ka viņas 2020. un 2021. gada redzējums par pieļaujamo tiesu aktīvismu nesakrīt ar likumdevēja skatījumu.
Ināra Egle