Kā es mīlu iebūvētās sistēmas
Šodien atkal satiku seksīgo meiteni no iebūvēto sistēmu laboratorijas un, pārmijis ar viņu pāris jaukus skatienus un sajutis viņas smaržu, esmu gandrīz par 100 procentiem drošs, ka iebūvētās sistēmas ir mans dzīves aicinājums.
Pārējie šīsdienas notikumi gan nebija tik puķaini. Uzreiz pēc lekcijām atstumjos ar Sapnīti uz veloservisu. Meitene remontētāja paskatās un pasaka, ka jāmaina abi riteņi un ķēde. Viens ritenis maksājot 600NTD. Viņa iesaka pirkt lietotu, bet ejošu riteni, kas maksā tikai 400NTD. Tādi riteņi esot pie viņiem veikalā Minšu pilsētā (aptuveni 5km no universitātes). Nu, labi. Uzvelku sporta krekliņu, botas un abi ar sapņu grabažu dodamies ceļojumā. Turpceļš ir viegls, jo pusi ceļa ripojam no kalna uz leju. Diemžēl bremžu nav, tāpēc ieskrieties nemēģinu un pie pirmā līdzenuma jāsāk mīties. Ar kādu piecu vietējo palīdzību 20 minūšu laikā esam nonākuši pilsētas centrā, vajadzīgajā Giant velosipēdu veikalā. Nē, lietotie velosipēdi mei jo, kas nozīmē, ka to vairs nav. Mei jo viņi saka arī tad, kad tu gribi meloņu sulu, bet tās vairs nav. Nu, labi, pirkšu jaunu. Nē, pie mums nepērciet jaunu, jo pie jums universitātē mūsu firma šos velosipēdus pārdod ar atlaidi. Labi, braukšu atpakaļ uz universitāti. Kas tad man te trīsdesmit grādos pa dienas vidu nepabraukāties. Pa ceļam apskatu interesantu dzelzceļa pārbrauktuvi un nopērku četrus zaļus nektarīnus.
Atpakaļceļš pret kalnu ir dienas skaistākais brīdis. Laikam esmu vienīgais psihs, kas te ar velosipēdu, turklāt pašu labāko, brauc uz pilsētu, jo lielākajai daļai studentu ir divi transporta līdzekļi – velosipēds, ar ko pārvietoties pa universitāti, un motorollers, ar ko braukt uz pilsētu. Tie, kas nevar atļauties motorolleru, brauc ar autobusu. Bet ir arī daļa tādu, kā Teds, kuriem ir gan velosipēds, gan motorollers, gan vieglā automašīna.
Universitātes velosipēdu pārdotuvē visiem velosipēdiem rāmja izmērs ir 17 collas, kas man ir par maz (pat Mākonītim ir 18). Viss, ar to man pietiek. Esmu sadomājies ātri tikt vaļā no savas sapņu grabažas, bet šitie visi mani čakarē. Stumju sapņu mēslu vēlreiz uz to nolādēto servisu un saku, ka viņu firma nekam neder, jo dzenā mani turpu šurpu un jēgas nekādas. Varbūt, ka tik traks īsti nebiju. Lai nu kā, pusdienlaika piedzīvojumi beidzas ar jauna Giant riteņa pasūtīšanu (rāmja izmērs 21 colla). Pirmā tikšanās rīt sešos vakarā. Pārdevējs jau brīdināja, lai jauno riteni neizlaižu no acīm, jo tādus te zog. Teica, lai labāk to turu koju istabiņā. Tā jau laikam arī darīšu. Velosipēds varētu gulēt otrajā gultā, tas ir, plauktā.
Rīt lielākā daļa brauc mājās un tāpēc šovakar rīko bārbekjū un citādas pasēdēšanas. Mani arī aicina. Ja jau es atteicu saviem Ventspils draugiem, jāatsaka arī šiem. Vecums, kad gribējās katru vakaru kaut ko sadarīt, pasēdēt un pakomunicēt, jau sen ir kā garām. Arī misijas ietvaros paredzēto iepazīšanās mēneša normu jau sen esmu pārpildījis. Tagad jau gribas kaut ar dažiem vispār nebūtu sācis runāt, jo sāk jau spīdēt laukā visādi labie jociņi. Tāds kadrs Klaivs, piemēram, ar ko iepazinos bibliotēkā un jau biju vienreiz vakariņot, pārvilka melnu strīpu ilgtermiņa sakariem ar mani, paziņodams, ka es nedrīkstot teikt nī hao (labdien), jo visi jaunieši šeit runā kā amerikāņi un tāpēc saka hai vai hallo. Vēl viņš katru mūsu tikšanās reizi atgādina, ka ir bijis Amerikā un ka ir sajūsmā par manu ierašanos, jo nu viņam ir ar ko trenēties angļu valodu, vienvārdsakot, mani ieraugot viņš aiz laimes parasti apčurājas.
Ir jau vēl daži vēl nepatīkamāki kadri, bet neiešu pieķēzīt Zilupes laika galveno sleju ar tādiem. Diemžēl tikko noskaidrojās, ka uz Ventspils Augstskolas rudens krosu netikšu un savu titulu aizstāvēt nevarēšu. Apsolos noskriet trīs kilometrus pa stadionu maksimālā ātrumā. Pa svētkiem nebraukšu arī uz Taipeju, toties cītīgi mācīšos un ar savu jauno riteni (ko riteņa pārdevējs sauc par new car) izlaidīšu pa kādam slaidam lokam tuvējā apkārtnē.
Vispār man tajā Minšu pilsētiņā riktīgi iepatikās. Tur darās tas filmās bieži redzētais Āzijas bardaks, kurā, man likās, nekad nevarēšu justies kā zivs ūdenī, bet šodien ar savu drindaletu čakarējos pa tām ieliņām un sajutos kā sava veida Džeisons Borns vai sliktākajā gadījumā Džeimss Bonds. Visi ņemas, čabinās, bet es ne velna nesaprotu, man tas viss ir kā mūzika. Es tik močīju (lai arī ar ātrumu 15km/h). Žēl, ka mani nesūta nekādās misijās uz pilsētu. Tur būtu daudz interesantāk.
Lai Jums jauka nedēļas nogale. Pats gan te vēl kaut ko ierakstīšu, bet jūs labāk pastrādājiet un svaigu gaisu paelpojiet. Zilupes laiks nekur nepazudīs. Lai tā Ķīna iet bekot.