Kāda ir jūsu vīzija kara atrisinājumam?
Kāda ir jūsu vīzija kara atrisinājumam? Jūs taču vēlaties, lai tas izbeigtos? Vai vēlaties, lai karš turpinās līdz Ukrainas teritorijas atjaunošanai 1991. gada robežās? Varbūt līdz pilnīgai Krievijas Federācijas kapitulācijai? Vai varbūt alkstat atriebību un, teiksim, Krievijas prezidenta sodīšanu ar nāvi? Vai cerat piedzīvot Krievijas okupāciju un sadalīšanu citu valstu pārvaldītos sektoros? Nedz es, nedz jūs nebūsim tieši dalībnieki norisēs, kas izbeigs Krievijas iebrukuma Ukrainā aktīvo fāzi. Bet, ja nu mēs gribam godīgi, sporta pēc, pašķetināt nesenos notikumus Baltajā namā, mums ir jābūt atklātiem pret sevi un vismaz jāieskicē pašu iedomātais kara atrisinājums. Jo tāds ir Baltā nama rosīšanās konteksts: kā izbeigt karu.
Donalds Tramps ir nupat atkārtoti ievēlēts par ASV prezidentu ar skaidru un vienkāršu vēstījumu Ukrainas sakarā — iespējami drīz izbeigt karu. Viņaprāt, pilna mēroga iebrukums neizvērstos, ja viņš būtu palicis prezidenta amatā. Tieši viņa atšķirīgās diplomātijas dēļ. Viņaprāt, karš nodara milzu postu un dārgi maksā, draud pārvērsties pasaules karā, un tagad tas ir iespējami ātri jāizbeidz. Šim Trampa redzējumam ir ASV vēlētāju tikko dots mandāts.
Vai jūs vēlaties, lai karš Ukrainā beigtos iespējami drīz? Vai varbūt jūsu plānā nozīmīgāka par kara beigu datumu ir tā bilance? Kurš ko ir ieguvis un ko zaudējis. Varbūt jūsu aprēķinā svarīgāka par drīzas asinsizliešanas pārtraukšanu ir nepiekāpība Putina agresijas priekšā un Ukrainas zaudēto teritoriju atgūšana par katru cenu? Tas, ko kāds varētu nosaukt par taisnīgu kara iznākumu. Tās ir saprotamas vēlmes. Trampa administrācijai taisnīgs kara iznākums pavisam noteikti nav plānā, jo viņi ir reālisti. Proti, taisnīgu kara iznākumu (morālā izpratnē) pret Krieviju panākt nav iespējams. Ja jūs lolojat kosmiski taisnīgu kara iznākumu vai vismaz karadarbības nenoteiktu turpināšanu cerībā uz to, tad nav jābrīnās, ka Trampa diplomātija jums šķiet kā nodevība. Jaunās administrācijas diplomātija noteikti ir izdevīgāka Krievijas ekspansijai, nekā jūsu “plānam” par Krievijas sodīšanu.
Kara pirmajos mēnešos žurnāls European Conservative publicēja kādu viedokļrakstu par Eiropu pārņēmušu neveselīgu tieksmi raudzīties uz šo karu kā uz cīņu starp labo un ļauno. Te nav runa par kombatantiem, kuriem karalaukā uzlūkot pretinieku kā eksistenciālu apdraudējumu ir veselīgi un saprotami. Runa ir par tālu no kara visu komentējošo publiku, kuriem karš kļuvis par barometru, pēc kura iznākuma viņi acīmredzot noteiks, vai Dievs vēl ir, un tātad — vai viņiem pašiem vēl pieklājas uzvesties civilizēti.
Svētam karam no abu karojošo pušu skatpunkta ir tikai viens taisnīgs iznākums — ļaunuma sakāve. Eiropa jau pirms vairākiem gadsimtiem bija guvusi mācību, ka svētie kari nozīmē nežēlīgus konfliktus, kuros jebkuri līdzekļi un upuri (no abām pusēm) kļūst attaisnojami tieši tāpēc, ka cīņa ir ar pašu nelabo un par izdzīvošanu, nevis pār stiprākā noskaidrošanu, kā tas bija “klasiskā” karā starp diviem prinčiem (kuri varbūt pat bija asinsradinieki). “Klasiskā” karā līdz ko ir skaidrs, kura no nepiekāpīgām pusēm ir stiprākā, vājākais piekāpjas, jo konflikts ir atrisināts. Ir noskaidrota puse, pēc kuras ieskatiem strīds tiks risināts. Kāda ir svētā kara galvenā problēma, kas izpaužas arī tad, ja brīnumainā kārtā jūsu puse ir patiešām visa labā iemiesojums? Tāda, ka jums var neizdoties uzveikt otru pusi līdz galam. Un kara turpināšana prasa nemitīgus upurus. Turklāt ne jau no lēmumu pieņēmējiem un kūdītājiem. Svētā karā agrāk vai vēlāk rodas pamatots jautājums, vai kosmiskā taisnīguma alkas nepastrādā lielāku netaisnību, nekā to, kas būtu “jānorij”, lai samierinātos ar nepārvaramu pārspēku un tā ieviesto jauno kārtību.
Turpinājums sekos.
Pārdomu otrā daļa:
Jāzeps Baško