Kamēr valdīs strādnieki
Kamēr valdīs strādnieki, nekas labāks nav gaidāms.
Strādnieki ir tādi paši visādi, normāli cilvēki, bez kuriem nekas pasaulē nenotiktos. Strādnieks var arī būt (un mūsdienās ļoti bieži arī ir) ar doktora grādu, teātra cienītājs un Rietumu literatūras kanona zinātājs. Tam nav nozīmes. Strādnieks vs brīvais cilvēks (un brīvs nenozīmē, ka viņš būtu labs vai labāks) ir nošķīrums starp dažādām līdzdalības formām. Kamēr brīvais cilvēks piedalās dzīvē sabiedriskas idejas vārdā (kas nebūt nav apsveicami, piemēram, ja ideja ir aplama) ar kuru viņš ir gatavs arī pašiznīcināties, tikmēr strādnieka ideja ir izteikti privāta (pat tad, ja tā sakrīt ar vairuma citu idejām par pareizo dzīvi), un viņa līdzdalība sabiedrībā ir šīs privātās idejas realizācija vides diktēto spēles noteikumu ietvaros.
Strādniekiem, kā jau tika teikts, pašiem par sevi nav ne vainas un bez viņiem nevar. Problēmas sākas tad, kad strādnieki lielā īpatsvarā nonāk pie lemšanas, kā tas ir Latvijas gadījumā.
Vai esat kādreiz nonākuši krīzes situācijā kopā ar strādniekiem, kad jūsu starpā nav iepriekš norunātas hierarhijas? Viņi drīzāk sastings un sagaidīs galu, drīzāk sāks kasīties, nekā pieņems tādu kolektīvam vai uzdevuma iznākumam izdevīgu lēmumu, kas varētu apdraudēt viņu pašu karjeras izredzes salīdzinājumā ar citu kolektīva dalībnieku. Neviena krīze darbā viņiem nav līdz galam īsta, ja vien viņu pašu karjera nav apdraudēta. Izpaliekot tam, lai arī strādnieks var uz laiku pieņemt spēles noteikumus un iestāties par spēles deklarētajām vērtībām, viņam tas nekad nav pa īstam. Jo viņš ir, kā saka, profesionālis. Pa īstam ir tas, ko viņš dara ar sapelnīto naudu, ar ģimeni, brīvdienās, kāds varbūt tikai pensijā. Varbūt pa īstam ir tikai slīkšana baudās un izklaidēs. Bet tā arēna, kurā brīvie dzīvo pilnasinīgu dzīvi, strādniekam ir tikai viņa avatāra skatuve. Pielāgoties, izpildīties, vienmēr sekot līdzi vēja un modes virzienam. Kad viņš kursos apgūst kādu šīs spēles noteikumu, viņa uzmanību nepiesaista nedz pretrunas, nedz netaisnības. Viņu interesē, kas jādara, lai par to saņemtu atalgojumu.
Strādnieka talants un lāsts ir, ka viņš nevar izkāpt no šī pasaules redzējuma. Un, kad viņš nonāk politiskā amatā ar lemšanas tiesībām, viņš labāk izvēlēsies bezjēdzīgu projektu, kurā viņam ir iespēja uzspīdēt, nekā izvēlēsies nekā nedarīšanu, kas būtu labāka pilnīgi visiem, izņemot viņa profesionālo avatāru. Strādnieks ir kā tāds mazs grauzējs, kuram vajag tikai nolikt priekšā graužamo un viņš grauzīs. Ja viņš ir akadēmiķis, dodiet viņam tēmu un viņš rakstīs. Dodiet programmētājam programmējamo, ārstam ārstējamo, empātiķim empatizējamo, aktīvistam ieviešamo. Tikai neprasiet viņiem aizmirst par iztiku un statusu profesionālajā vidē.
Strādnieku pārvaldīta valsts (un mediji) vienmēr realizēs dajebkādas programmas un kursus, kurus kāds finansēs vai atalgos ar atbilstošu statusu modīgajā sabiedrībā, pat tad, ja tie acīmredzami vedīs purvā. Labs strādnieks vienkārši zina, ka lai vai kādā purvā mēs esam vai nonāksim, zem šīs vai citas varas — viņam kā čaklam un apsviedīgam strādniekam vienmēr atradīsies darbiņš.
Tāpēc Igaunijā Kallasa mierīgi noliek it kā suverēnas valsts premjera amatu un aiziet strādāt citur. (Pamēģiniet šo viņas lēmumu pamatot, neapšaubot Igaunijas suverenitāti — vai mēģināsiet sacīt, ka viņa jaunajā amatā ir Igaunijas politiskajā hierarhijā augstāk stāvoša par jauno premjeru?) Un neviens pat acis nepamirkšķina. Jo strādnieki zina, ka viņas vietā būtu darījuši to pašu.