"Kodola" intervijā neiekļautie fragmenti

Rīt Rīgas apriņka avīzes pielikumā “Kodols” būs lasāma intervija ar mani. Tā būs saīsināta versija garākam un nesakarīgākam apcerējumam. Zemāk piedāvāju fragmentus, kas NAV intervijā, sadalītus mazliet pa apakštēmām. Tā kā neesmu iekļāvis fragmentus, kas ir intervijā, tad vietām var šķist pagalam nesakarīgi. Un brīdinu iepriekš, ka daudzas no skartajām atziņām ir jau iepriekš vairākkārt parādījušās manā Facebook slejā.

Normatīva regulējuma destruktīvā daba

Fatāla kļūda ir uzskatīt, ka politikā tikai dažos jautājumos ir jāstāv vērtību sardzē un ka vairums jautājumu ir tādi, kur politiķim vienkārši jāizspriež “kā es gribu, lai lietas būtu” vai “kā visskaļāk kāds prasa, lai lietas būtu”. Ir ļoti raksturīgi vispār neapjēgt, ka likumu rakstīšana ir jau pati par sevi valsts plešanās, ietiekšanās jomās, kur pilsoņi risina lietas lokāli. Lietu regulēšana ar likumu palīdzību vai neregulēšanu jau pati par sevi ir vērtības skaroša izšķiršanās.

Valsts sākas tur, kur beidzas cilvēku spēja tikt galā pašiem zemākā līmenī. Kur neeksistē vai ne tik labi strādā vietējās tradīcijas, kur ir pazudušas vai savstarpējā svešinieciskuma dēļ nekad nav bijusi savstarpēja uzticēšanās, kas nepieciešama miermīlīgiem un taisnīgiem kompromisiem. Kur netiek galā ģimene, kaimiņbūšana, vietējā biedrība vai vietējo vidū atzītais “pagastvecis”. Tur nāk rakstītais likums. Taču likums ne tikai risina reālas problēmas, bet arī rada jaunu stāvokli, rada jaunus pamudinājumus, kam var būt tālejošas un neparedzamas sekas uz sabiedrības drēbi. Likums rada prakses, kas izjauc iepriekšējo neformālo regulējumu nodrošinājušās institūcijas un prakses.

Piemēram, ja nevienā normatīvajā aktā neatrunā trokšņošanas tiesības, tad mūzikas atskaņošanu un ballēšanos katrā vietā regulēs unikālas vietējās tradīcijas un kaimiņattiecību vēsture. Šāda neformāla kārtība vienmēr būs lēni mainīga, attīstībā, taču, kamēr vien tās dalībnieki spēs vienoties par regulējumu, šī tradīcija nemainīsies radikāli. Strauja, kādam, iespējams netīkama izmaiņa notiks tad, kad vienošanās process būs citu nesaskaņu dēļ izgāzies vai ieradīsies kāds jauns iemītnieks, kas nemaz negribēs respektēt veco kārtību. Mūsdienās šādās konflikta situācijās cilvēki vēršas pie varas iestādēm. Sak, mēs nevaram vienoties, lūdzu, uzrakstiet normatīvo aktu, kas būs mums visiem saistošs, lai vismaz varam zināt, ar ko rēķināties, ja dzīvojam šajā vai citā vietā! Un uzrakstiet to mums vēlamā redakcijā! Un šajā brīdī, vienalga kāda būs likuma redakcija, kaut kas vietējā dzīvē būs kardināli izmainījies, jo kaut kas pamatīgs būs nojaukts.

Kad kārtību iedibina ar likuma palīdzību, tad iepriekšējās tradīcijas attiecīgajā jautājumā vairs nevienam nav jāizkopj. Ja jaunajā kārtībā gadīsies noiet no pareizā ceļa un pārkāpsi kāda cita tiesības, tu par to drīz vien uzzināsi nevis ar nosodošu skatienu, nevis ar mutisku aizrādījumu, nevis ar draudzīgu iepazīšanās sarunu ar kaimiņu, bet tu tiksi sodīts anonīmi no varas iestāžu puses. Iedzīvotājiem vairs nav nekas jādara, lai koptu savu apkārtni. Atliek tikai piezvanīt policijai, uzrakstīt iesniegumu kādam dienestam un lieta ir darīta. Viņi ar šo aktu nav itin neko cilvēcisku kultivējuši. Likums ir iznīcinājis vajadzību to darīt.

Protams, ar laiku likumi rada tradīcijas, un ideālā gadījumā likuma redakciju nosaka jau de facto dabā notikusi vienošanās, bet likums pats par sevi ir centralizēts risinājums, kas virza sabiedrību uz homogēnu viengabalainu masu. Ar likumu tiek nojaukta apzināti kopta, vietai īpatnēja, tātad no citām vietām atšķirīga, unikāla, vietējos atšķiroša kārtība, un tāpēc cilvēkiem dārga paraža. Jā, vietējās kārtības mēdz būt represīvas un liberālais projekts to izmanto par savu pamatojumu viņu nojaukšanai. Bet to, ka liberalizējošā norma ir represīva attiecībā pret tiem, kuru iepriekšējā, vietējā, uz āru nevienam neuzspiestā vērtību sistēma tiek izjaukta — to pirms liberālisma pārdošanas neviens jums nestāsta.

Grozoties protesta elektorāta aprindās divu gadu garumā esmu novērojis, ka daudziem labu gribošiem cilvēkiem, kad viņi pirmoreiz grib iesaistīties politikā, pirmā doma ir iet un sarakstīt likumus, lai visu saregulētu, kā nākas. Un rezultāts labajiem nodomiem būs tikai vēl vairāk atrofēta pilsoniskā sabiedrība. Cilvēks grib vairāk varas tautai, bet atnāk un pats ņem to nost. Vara tautai nenozīmē, ka tauta kā pūlis diktē likumus visiem valsts iedzīvotājiem. Tauta varu savās rokās tur ne tikai caur pārstāvniecību un iestāžu un amatpersonu pakļautības hierarhiju, bet arī caur to, ka lielu daļu teikšanas pār savām dzīvēm tauta nemaz neiedod valstij. Vara saglabājas lokāli.

Kāds taksometra vadītājs kovida laikā atklāja caurumu kovida izolācijas noteikumos situācijā, ja, vedot pasažieri, šķērso Lietuvas un Latvijas robežu. Tā vietā, lai vienkārši rīkotos saskaņā ar veselo saprātu, proti, aizmirstu par Lietuvas robežas šķērsošanu, jo viņš ne ar vienu citu kā savu Latvijā uzņemto pasažieri nebija kontaktējies — tā vietā viņš, būdams jaunās liberālās valsts priekšzīmīgs pilsonis, sacēla troksni līdz Satiksmes ministrijas augstākajiem līmeņiem, lai šis caurums tiktu noregulēts. Vismaz tā man to atstāstīja. Priekš kam? Vai tā ir vienkārši daļa no neapmierinātības paušanas? Visai destruktīva neapmierinātība. Kurš no specifiskā regulējuma ir ieguvējs? Mēs smejamies par amerikāņiem, kuriem uz picas kastes ir rakstīts, ka kaste nav ēdama, bet mēs ar šo gaidīšanu uz visu situāciju centralizētu regulējumu attīstām tieši tādus prātus, kuriem vajadzēs uzrakstus uz picas kastes.

Tautas vara ir arī mūsu tiesības likt lietā savu galvu un veselo saprātu, un neveidot savu dzīvi kā valsts instrukciju izpildes procesiju.

Par dažiem politiskiem tikumiem

Cilvēka priekšstats par vārda nozīmi veidojas no tā, kā viņš dzird apkārtējos tos lietojam, cik skrupulozi cilvēks cenšas pirms jēdziena iesaistīšanas savā valodā precizēt tā nozīmes. Un daļu valodas mēs nemaz tā neapgūstam, bet caur relācijām. Cilvēks drīzāk zina formulas — izteicienus — kuros vienu jēdzienu var lietot, piemēram, “viņi ierobežo cilvēktiesības” vai “mēs cīnāmies par cilvēktiesībām”. Kas tās tādas ir — tas nav svarīgi, ja ir reģistrējušies šabloni un to konotācijas. Vairums cilvēku ļoti labi jūt, kuri jēdzieni ir ar pozitīvu, kuri ar negatīvu nozīmi. Cilvēktiesības ir labi, diskriminācija ir slikti, tehnokrātija ir slikti. Ja to, par ko iestājaties, izdodas paslaucīt zem birkas “cilvēktiesības”, tad jūs jau esat gandrīz uzvarējis. Ja jums izdodas pateikt, ka otras puses prasība nav “cilvēktiesības”, tad ir ideāli, tās var ierobežot. Tieslietu ministrs zina, ka diskriminācija ir slikta lieta, tāpēc viņš pieliek priekšā vārdu “pozitīvā”, bet tas jau nepadara konkrēto diskrimināciju par leģitīmu diskrimināciju. Un nav jau tiesa arī, ka visas diskriminācijas ir prettiesiskas. Bet nelietis šīs nianses velk ārā tikai pēc savas vajadzības un nevis, kad dzird tās izmantotas neatkarīgi no mērķa. Šis ir netikums, kas ir novērojams visās nometnēs. Ja cilvēki iestājas par pareizo mērķi, tad lielais vairums atbalsta jebkādas metodes. Varbūt tā ir bijis vienmēr, bet man šķiet, ka tas īpaši saasinājās kovidlaikā. Šis ir arī viens tikums, kuru nepārtraukti nekopjot, tas tiek aizmirsts. Labos laikos, kad nav nekādu asu strīdu, tad neviens arī netrenē drosmi pateikt, ka savējie runā aplamības. Cilvēkos iztrūkst tas, ko es sauktu par tiesneša gēnu. Ir lojalitātes gēns vai tikums, bet nav tas, kas liks pateikt visdārgākajam savējam: klau, mēs nedrīkstam melot, lai aizstāvētu savu lietu. Un pienākums to pateikt ir tieši savējiem, jo tieši savējie bauda uzticēšanos vai kuriem būtu jābauda uzticēšanās, ja tie patiešām ir savējie. Skrūtons rakstīja, ka nācijas, kurās nevalda savstarpēja uzticēšanās, lielu pārbaudījumu laikā sairst. Pandēmija bija pirmais, tagad ir karš. Un diemžēl atsedzas pirmspolitiskā neuzticēšanās. Ja jūs neticat, ka es esmu lojāls tam negrozāmajam valstiskajam kodolam, ja jūs katru manu izteicienu izsverat, kā iespējamu indikatoru, ka es esmu tautas nodevējs, tad jūs ar mani neesat vienā politiskajā arēnā. Tad jūs mani saucat par Kremļa aģentu vai dezinformācijas upuri un diskusija ir beigusies pirms tā vēl ir sākusies.

Valdības politikas kritika vai vakcīnu retorikas kritika tiek uztverta nevis pēc būtības, bet pēc tā, ko faktiski var nosaukt par “ko citi par to padomās”. Mēs esam kā tādi pusaudži vienā noteiktā vecumā, kurus apskaujoties ar vecākiem vairāk uztrauc nevis pats žests, cik tas, ko vienaudži padomās, ja ieraudzīs.

Politiskie aktīvisti savā argumentācijā bez kautrēšanās izmanto argumentus no šīs sērijas. Aktīvistu grupa “Pilsēta cilvēkiem” publicē attēlu ar sliktu ceļa segumu pilsētā un parakstās “Vai tā ir Rīgas seja, kuru vēlamies citiem rādīt”. Konservatīvisms nozīmē domāt par savu dzīvesvietu, savu dzīves telpu. Jā, par savu, nevis par citiem, bet par sevi. Kur ar sevi saprot, kā Skrūtons raksta, daudzskaitļa pirmo personu — mēs. Un tas mēs ietver visus vietai piederīgos. Un tie, kas nav vietai piederīgi, tie ir svešie un viņiem nav balsstiesību. Mūs neinteresē, ko citi padomās. Ielas jālabo ir nevis tūrismam, bet savējiem. Ierobežots tūrisms var būt noderīga blakusparādība, papildu ienākumu avots, bet tūrisms, šī modernā prostitūcijas forma nevar būt eksistences centrā. Kaut kāda pirmatnēja jaunas suverēnas valsts eksistenciāla nepieciešamība —atzīšana no citu valstu puses, varbūt ārzemju finansējuma piesaiste — ir kļuvusi par teju nacionālo identitāti. Nevis, vai mūsu prezidents spēj pildīt savus konstitucionālos pienākumus, vai runā vienā valodā ar tautu, bet vai viņa angļu valoda atstās par mums labu iespaidu ārzemēs.

Politiķi tāpat kā jebkurš cits cilvēks labi zina, vai vārdi ir pozitīvi vai negatīvi. Progresīvs cilvēks tic savai nevainībai vai vismaz tam, ka no ārpuses ir par katru cenu jānotur priekšstats, ka viņš ir bez grēka. Tāpēc viņš reti kad atzīs, ka kāds negatīvs vārds būtu attiecināms uz viņu. Vārdi maina nozīmi pie varas patvaļas, jo vara nevar dzēst valodu, vara nevar dzēst loģiskus izteicienus, valodā dzīvojošos izvedumus. Sociālā realitāte, ja tā var tikt izmantota likumu pārinterpretēšanai, kā to izdarīja Satversmes tiesa, ir faktiski varas uzurpācijas instruments. Sociālā realitāte ir tāda, ka mēs patvaļīgi atstādinām tautas vēlētus deputātus, bet Satversmē mums ir rakstīts, ka valsts iekārta ir tiesiski demokrātiska valsts. Tātad deputātu atstādināšana, pat uz brīdi ignorējot visus pārējos bēdīgi slavenā likuma aspektus, tādā veidā, kas neļauj viņiem pat pie labākās gribas izpildīt likuma prasības trīs dienu laikā līdz liegums strādāt bez vakcinācijas sertifikāta stājas spēkā, ir tiesiska. Jo mūsu valsts ir tiesiska un jo īpaši tāpēc, ka tieslietu ministra partija iestājas par “bezkompromisu tiesiskumu”. Tātad šī ministra un viņa partijas deputāta virzītie priekšlikumi “pēc definīcijas” nevar nebūt tiesiski. Sociālā realitātē pie visvarošas valdības, impotenta prezidenta un paklausīga parlamenta tiesiskums pieļauj šādu vājprātu.

Nesen kaut kur redzēju veselības ministra Pavļuta izteikumu par tehnokrātiju, kurā viņš skaidri demonstrēja, ka saprot šo sērgu. Bet viņa prātā tas vārds ir ar ierobežotu nozīmi, jo viņa prātā tas, ko šī valdība un jo īpaši viņa vadītā ministrija darīja pandēmijas laikā, nebija tehnokrātija. Pamēģiniet LGBT aktīvistiem pateikt, ka t.s. antivakseri bija visdrosmīgākie cilvēktiesību cīnītāji pēdējos desmit gados Latvijā. Viņuprāt antivakseri bija vienkārši mazattīstīti cilvēki, uz kuriem neattiecas cilvēktiesības un kuriem vajadzētu atņemt balsstiesības. Šonedēļ lasīju populāru viedokli — sašutumu, ka vēl 2022. gadā balsstiesības un cerības tikt parlamentā ir gan antivakseriem, gan homofobiem, gan vēl nezin kādam nepareizajām kategorijām.

Par demokrātiju

Cilvēki aplami domā, ka politiķi nonāk pie nepareiziem lēmumiem, jo viņus vada savtīgas intereses. Lai arī tādu ir ne mazums, ko tas līdz, ja politiķim pavisam godīgi ir īpatnējs priekšstats par to, kādas ir tautas un valsts intereses. Labā demokrātijā ir ļoti maz jautājumu, kuros pastāv vismaz rakstiski absolūta vienprātība par to, kādas ir tautas intereses. Tās ir pamata idejas, kas nodrošina valsts eksistenci, kas nodrošina valsts iekārtas funkcionēšanu, varbūt kaut kādas pāris idejas, kas ir valsts eksistences pamatojums. Latvijas Republikas pastāvēšanas pamats ir latviešu valodas un latviešu kultūras saglabāšana. Tas nenozīmē iebalzamēšanu, bet tas nozīmē šī unikālā radības kroņa pavediena, šīs mums Dieva uzticētās mūžīgās uguns izdzīvošanu, nodošanu nākamajai paaudzei. Un tas ir viss. Ne par ko citu vienprātības vai ar skaitļotāju atrisināmas pareizās atbildes nevar būt. Taču pēdējos divos gados esmu nonācis pie secinājuma, ka cilvēku skaits, kas ir vienisprātis pat par šo pašu valsts pastāvēšanas minimumu, ir bīstami mazs. Es šeit nerunāju par cilvēkiem, kas meklē Satversmes oriģinālu. Es te runāju par vēlētiem deputātiem, par ministriem, kas nezina, kā strādā demokrātija, kas ir pēc būtības rakstīts mūsu Satversmē.

Mūsu analfabētisms par demokrātiju atklājas pavisam vienkāršās sarunās. Ir cilvēki, kas ir pret tautas vēlētu prezidentu, jo prezidenta amatā nonāks viņiem nevēlams cilvēks. Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki ir par netiešāku procedūru, jo tā prezidenta amatā nonāks viņiem tuvāks kandidāts? Bet tas nozīmē, ka šie cilvēki nav par vienotiem, atklātiem spēles noteikumiem. Var būt pret tautas vēlētu prezidentu, bet tai argumentācijai ir jābūt izejošai no varas svaru mehānikas, no pilnvarām. Iebildumi nevar būt, ka pie noteiktas kārtības pie varas nonāk kādaprāt nepareizās personālijas. Ja noteikumi visiem ir vienādi, tad visi dalībnieki tos zina un šo noteikumu ietvaros pie varas jāvar nonākt jebkuram. Vēlēšanu sistēmas un konstitūcijas svaru kausus var apspriest, kritizējot to mehāniskās īpašības, ne personālijas.

Daudzi grib iespēju atsaukt deputātus. Bet, lai atsauktu deputātus, jāmaina to ievēlēšanas kārtība. Nevar atsaukt vienu deputātu, jo vairākumam šķiet, ka viņš ir samelojies, nobalsojies pretēji solītajam. Cilvēki nesaprot, ka tad pie pirmās iespējas pretinieki atsauks viens otru viens un divi. Mēs izbalsojam no Saeimas tautas ievēlētus priekšstāvjus. Un es nebaidos teikt — lielākā daļa Latvijas politiski aktīvās sabiedrības vispār nesaprot, ka tas ir pretrunā jebkādiem demokrātijas un tiesiskuma pamatprincipiem. Mēs esam krituši zemāk par Baltkrieviju un Krieviju tieši šajā ziņā. Un, kamēr cilvēki nespēs pieiet pie spoguļa un pateikt, ka nevar rakstīt likumus konkrētiem cilvēkiem, ka nevar rakstīt neizpildāmus likumus, ka deputāta mandāts ir svēta lieta, kamēr mēs nesapratīsim, ko nozīmē uzraksts pie Ministru kabineta sēžu zāles griestiem, proti, ka viens likums un viena taisnība nenozīmē, ka deputāts ir tāds pats kā visi pārējie. Tas nozīmē, ka jebkurš cilvēks deputāta lomā bauda tās pašas privilēģijas, ko jebkurš cits, ja nonāks deputāta lomā. Ja grib atsaukt deputātus, tad vēlēšanas jāpadara par atklātām vai jāizmanto cita, piemēram, jauktā vēlēšanu sistēma. Kamēr mēs neapgūsim šos demokrātijas un tiesiskuma mehānikas pamatus, tikmēr mēs būsim tur, kur esam.

Mūsu izvēlētā sistēma demokrātija pie mūsu iedzīvotāju skaita neparedz dzīvi kaut kādā ideālā sistēmā, kur valsts ir kā zivīm visuresošs ūdens, par kura eksistenci tās var arī nebūt informētas, kuras izdošanās nebūtu atkarīga no pilsoņu iesaistes. Mūsu iedzīvotāju skaita un traģiskās vēstures dēļ faktiski visiem prātiem, kas sevi uzskata par puslīdz gaišiem, ir pienākums piedalīties mūsu valsts veidošanā. Amerikas Savienotajās valstīs spējīgākie un morāli priekšzīmīgākie vīri strādā policijā, tiesu sistēmā. Mūsu spējīgākie prāti pavisam noteikti nav valsts aparātā. Viņi kaut kur vienkārši vairo savu personīgo nodrošinātību.

Soctīklu mašinērija

Soctīklu un mediju mašinērija ir faktiski evolucionārās skaitļošanas process, kurā, ja neskaita cenzūru sensitīvajos jautājumos novirzēm no partijas līnijas, ir iestrādāts, ka izplatās tas saturs, kas pelna automātiski izmērāmu uzmanību. Nevis atbildīga redaktoru kolektīva izvēlēts saturs, bet tas, kā izplatību var izmērīt tehniskiem līdzekļiem. Tātad tas, kas tiek tīkšķots, tas, ko cilvēks atver vai “virs kā” uzkavējas, lai saprastu, kas tas ir. Tas nepārtraukti tiek mērīts un tas, kas nepelna šādu izmērāmu uzmanību, aizslīd aizmirstībā. Bet kas uzpeld? Viss primitīvais un pirmatnējais, apdomas nekontrolētais. Ja tas raisa dusmas, sašutumu, asaras vai smieklus, tad tas aizies. Pat, ja sašutums ir nevis par kaut ko reālu, bet par faktu, ka kaut kas šokējošs vispār tiek publicēts. Ziņa pati rada sevi. Un tas nozīmē, ka uzmanību nesaņem tās lietas, kuras lēni rūgst, kuras neizraisa viegli translējamās emocijas. Uzmanību nesaņem tas, kur vajag iedziļināties. Rezultātā mēs esam ierauti procesā, kas pilnībā pārveido mūsu uzvedību, mēs kļūstam par intelektuāli vājākiem un morāli pagrimušākiem cilvēkiem. Tas ir lielajam vairumam pašsaprotams, bet kāpēc mēs atsakāmies no savām politiskajām tiesībām iebilst šim procesam? Tā ir arvien nozīmīgāka daļa no mūsu dzīvēm, bet mēs neuzskatām to par savu jurisdikciju. Konservatīvā attieksme prasa pievērst uzmanību šiem procesiem, kas nemanāmi izmaina mūsu dzīves caur tehnoloģiju.

Par grāmatu popularitāti

Mani satrauc grāmatu veikalos notiekošais. Dažās grāmatnīcās, kuras aizņem visai plašas telpas, latviešu valodā ir mazāk grāmatu, nekā grāmatu kioskos Eiropas lidostās. Pāris desmiti, varbūt simts grāmatu. Kāpēc tā? Kāpēc tur nav īpašas vietas atmosfēra? Ir daži izņēmumi, protams. Bet kāpēc grāmatu veikali nav tādi kā reģionālie intelektuālās aktivitātes centri? Grāmatu veikalā būtu jāvar apsēsties un iegrimt grāmatās. Pašlaik grāmatnīcas ir anonīmi kancelejas preču veikali.

Grāmatai kā formātam ir nākotne. Vismaz tajās kopienās, kur sapratīs, ka viedās tehnoloģijas cilvēku pakļauj nevis atbrīvo. Grāmata ir nedalītas uzmanības formāts. Ja mērķis ir iespēja atķeksēt, ka grāmata ir izlasīta, ātri “noskaloties” tās tekstā, tad drukātā grāmata nevar konkurēt ar citiem formātiem, kur to var izdarīt ātrāk. Bet, ja mērķis ir aizņemt vietu cilvēka dzīvē, tai skaitā viņa plauktā, kura paredz, ka no tās vietas ir jāizstumj visas citas grāmatas, ja mērķis ir nodot informāciju formātā, kurš neradina pie ātras pārslēgšanās uz citu avotu, pie ātras iespējas precizēt, pie nespējas uztvert saturu bez tā padošanas uzreiz tālāk, tad drukātā grāmata ir vislabākais formāts. Elektroniskās grāmatas un tīmekļa jeb interneta galvenais veidojošais elements ir saite jeb links. Otrs ir meklētājs. Bet šīs abas divas lietas ir arī galvenais šo mediju trūkums, jo tās izmaina mūsu domāšanu, mijiedarbību ar informāciju. Zināšanas vairs nav tik daudz noslēgts atziņu kopums — bieza grāmata, kas sākas ar putna lidojumu, iepazīstina ar teorijas savstāvdaļām un to savstarpējām attiecībām. Nē, tagad tas, ko pārdod kā zināšanas, faktiski ir paplāna adrešu grāmatiņa, kura mums pastāsta vai dod līdzekļus, kur būs jāiet skatīties, ja mēs gribēsim praktiski izmantot kādu atziņu par konkrētu lietu. Ja biezā grāmata kā viens veselums ir zināšanas, tad šī adrešu grāmatiņa un spēja tajā uzšķirt interesējošo jēdzienu un izlasīt ārpus konteksta nemaz neizmantojamo definīciju — tās nav zināšanas, tā ir kaila informācija, vārdu attiecības, kurās, starp citu, ar substitūcijas metodi ir ļoti viegli iepludināt jaunas vārdu nozīmes. Kas ir vakcīna? Pēdējos divos gados notikušo var arī lielā mērā norakstīt uz nelietīgu vārda “vakcīna” nozīmes maiņu. Ja nozīmes maiņa netiktu pieļauta (un es esmu viens no lētticīgajiem, kas no sākuma aicināja uztvert šo vārdu “pēc būtības”, bet neapzinājos juridiskās sekas), tad būtu pavisam atklātāka un godīgāka diskusija. Tad mums nav vairs ievērojama sabiedrības daļa, kuru var saukt par tumsoņiem. Mums ir vienkārši tehniska problēma, kāds ir nosaucis nepilnīgu reālas, akūtas problēmas risinājumu par pilnīgu risinājumu un grib tādēļ baudīt visas juridiskās sekas. Bet vieglāk ir piesieties pie sentimenta formāta, pie burta, proti, pie sazvērestības teorijām, nekā pie sentimenta — gara, ko šīs teorijas pauž.

Atgriežoties pie informācijas laikmeta kā pretmeta zināšanu laikmetam. Mūsdienās cilvēki argumentos izmanto atsauces, bet nespēj atstāstīt, kas ir tajā atsaucē. Viņi zina vai vismaz domā, ka atsauce pierāda viņu taisnību un tas ir viss. Arī es esmu sūtījis cilvēkus lasīt mūsu izdoto “Kas ir laulība” tulkojumu, bet tas nekam neder, protams.

Iespēja ātri dalīties ar saturu ir tikpat traucējoša kā atgādinājumu saņemšana satura uztveres laikā. Ja padalās ar saturu, tad citu reakcija uz saturu kļūst par jauno fokusa punktu. Nedrukātajos medijos informācijas uztvere, ja vien neesat izkopis dzelžainu disciplīnu, nekad nav līdz galam pabeigta, fiziski noslēgta. Viss saturs mudž no potenciāliem turpinājumiem. Sajūta, ka nekas nav pabeigts — tā ir paralizējoša un trauksmi uzdzenoša. Var jau izgudrot visādas mentālās veselības disciplīnas, bet var arī konstatēt acīmredzamo, proti, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurām mūsu prāti nav un nebūs gatavi, ja vien netiks upurētas kaut kādas Rietumu cilvēka būtībai neatņemamas vērtības. Ja negrib dzīvot farmācijas vai neprāta diktētā pasaulē, tad ir jāatgriežas pie lēnākām, mazāk savienotām tehnoloģijām, kuras lietojam mēs, nevis kuras lieto mūs.

Ja savas grāmatas reklamējam, tad tās pērk. Ja ne, tad nepērk. Neviens no mūsu grāmatu projektiem ne tuvu nav pa nullēm. Tie ir mīnusi vairākos tūkstošos. Vairāk par grāmatu pārdošanu gan mani interesē, lai šīs grāmatas nonāk reālu lasītāju dzīvēs, lai tās lasa un vēlreiz lasa. Lai tās grāmatas ir sastrīpotas (es mīlu flomāsterus vairāk par zīmuļiem, tāpēc mūsu grāmatas tiek drukātas uz krītpapīra un tās ir jāstrīpo ar flomāsteriem), lai tās liek lasītājiem pēc tam viņas kārtīgi apdomāt. Pazīstu cilvēkus, kas pāris gados izlasa vairāk grāmatu, nekā savā dzīvē esmu izlasījis —  tā nav mūsu publika. Ja kāds 2022. gadā izlasīs vienu grāmatu un tā izrādīsies mūsu izdota grāmata, tad mēs savu darbiņu būsim paveikuši. Pirmos publiskos augļus varētu ievākt pēc pāris gadiem un vairāk. Jebkas ātrāk par to droši vien būs jauniņo degsme, kas jāuzlūko paškritiski un ar tikpat lielām šaubām, kā progresīvo liberāļu labie nodomi.