Konservatīvās domas vēsture

Galvenās konservatīvo domātāju atziņas, nozīmīgākie konservatīvie domātāji un konservatīvisma artikulētāji.

Pamatojums

Nav jēgas satikties ar svešiniekiem vai pat vienkārši "labiem cilvēkiem" un dibināt vēl vienu populistu partiju, ja nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem jūs izsvērsiet argumentus pirmajā iekšējā viedokļu sadursmē.

Kad viendien Latvijā tiks dibināta īsta konservatīvo partija, tās dibinātājiem jāvienojas, ka šīs organizācijas politiskais piedāvājums būs konservatīvisms. Tā pieeja politikai, kuru ir aizstāvējuši zināmi politiskie domātāji (skatīt zemāk). Taisnība nebūs vis partijas valdei vai sponsoriem, taisnība nebūs vairākumam, bet gan jaunāko laiku Rietumu civilizācijas dižākajiem politiskajiem domātājiem.

Mullera antoloģijas ievada konspekts

Nošķir konservatīvismu no ortodoksijas. Pie ortodoksijas pieder pārliecība, ka aizstāvētās institūcijas atbilst kādai absolūtai metafiziskai patiesībai. Konservatīvie var aizstāvēt šīs pašas institūcijas, jo to ilgā un noturīgā pastāvēšana pati par sevi ir apliecinājums to derīgumam, izietajiem pārbaudījumiem. Institūcijas ilgstoša pastāvēšana nozīmē, ka uz to balstās daudzi citi, uzreiz viegli nesaskatāmi labumi.
Cilvēka nepilnība.
Epistemoloģiskā pieticība.
Institūcijas.
Paražas, ieradumi, aizspriedumi.
Vēsturiskums un partikulārisms.
Anti-kontraktuālisms. Konservatīvie uzsver nebrīvprātīgus uzdevumus, pienākumus un lojalitātes.
Reliģijas derīgums.
Teorijas kritika
Negaidītas sekas, latentas funkcijas, sociālo elementu savstarpējās funkcionālās atkarības
Antihumanitārisms.
Vēsturiskais utilitārisms.

Rasela Kērka 10 konservatīvisma principi

Pastāvoša, transcendentāla morālā kārtība.
Tradīcijas, paražas, vienošanās, turpinātība.
Priekšraksti, receptes pārākas par racionāliem lēmumiem.
Cilvēka un jebkādu cilvēka individuālu pūliņu nepilnīgums, cilvēka grēcīgums. Politiskas utopijas noraidījums.
Dažādība. Cilvēki piedzimst dažādi, cilvēkiem ir dažādas tiecības, dažāda gatavība nodoties darbam, tas rezultējas dažādībā, dažādības iespēja motivē cilvēkus, sacensties ir cilvēka dabā.
Piesardzība.
Privātīpašuma ciešā saistība ar brīvību.
Par brīvprātīgu kopienu, pret piespiedu kolektīvismu.
Pastāvīgā un mainīgā apvienošana.
Nepieciešamība ierobežot cilvēka varaskāri un baudkāri.

Konservatīvie noraida ideju par miermīlīgu dabisko stāvokli, kurā starp atomizētiem svešiniekiem būtu noslēgts kaut kāds sabiedriskais līgums.

Akvīnas Toms (Thomas Aquinas, 1225-1274)

Deivids Hjūms (David Hume, 1711-1776)

"Paražas ir cilvēka dzīves lielais ceļvedis."
"Saprāts ir un tam ir jābūt tikai kaislību vergam."
"Morāles noteikumi nav mūsu saprāta secinājumi."
"Cilvēkiem piemīt tieksme to, ko viņi reiz ieguvuši, paturēt."
"Kad cilvēki ir vispārliecinātākie un augstprātīgākie, viņi parasti visvairāk kļūdās, nododot savus uzskatus kaislībām bez pienācīgas apdomāšanas, kas vienīgā var pasargāt viņus no vislielākajiem absurdiem."
Valdība vispirms rodas bez apzināta cilvēku lēmumu, vēlāk tā tiek pieņemta pateicoties labumiem, ko tā nodrošina.
Piekrišana valdības politikai ir atbilde uz ticību valdības rīcības leģitimitātei nevis leģitimitātes pamats.

Ādams Smits (Adam Smith, 1723-1790)

Cilvēks meklē kopību ar pārējiem caur kopīgu piekrišanu vai nepiekrišanu citu rīcībai. Mēs apzināmies sevi ne tikai kā savu vēlmju izpildītājus, bet arī kā sprieduma objektus citu acīs. Brīvu indivīdu sabiedrība balstās savstarpējās simpātijās, ne saprātā.

Justuss Mēzers (Justus Möser, 1720-1794)

Apgaismotā absolūtisma kritiķis, tirgus ekonomikas pretinieks.
Universālisma noraidījums. Katrai sabiedrībai drīzāk jāattīsta savas unikālās institūcijas un prakses, nekā jāiekļaujas kādā viendabīgā, standartizētā sistēmā.
Uzsvars uz tradīcijām. Paražas, prakses un institūcijas kalpo sabiedrības stabilitātei un labklājībai.
Decentralizēta, kopienā balstīta pieeja likumiem un pārvaldībai.
Ierobežota valdība, kas respektē indivīdu tiesības un brīvības.
Valdībai jāaizsargā tradicionālās cilvēku nodarbes un industrijas.
Absolūtisma kritiķis, valsts varas ierobežošana ar varas atsvara mehānismiem.

Edmunds Bērks (Edmund Burke, 1729-1797)

Konservatīvisma tēvs. Franču revolūcijas kritiķis.

Žozefs de Mestrs (Joseph de Maistre, 1753-1821)

Apgaismības ideālu noraidījums. Iebilst apgaismības uzsvaram uz racionālismu, progresu un individuālo brīvību, uzskatot, ka tie ir izraisījuši Franču revolūcijas haosu.
Visumā valda dievišķa kārtība, kas nav cilvēkiem saprotama un tāpēc cilvēkiem tā ir jāievēro.

Džeimss Madisons (James Madison, 1751-1836)

Viens no Federālista autoriem.
Individuālo brīvību aizsardzība.
Vairākuma tirānijas risks. Ierobežota valdība. Varas dalīšana. Federālisms.

Karls Šmits (Carl Schmitt, 1888-1985)

Leo Štrauss (Leo Strauss, 1899-1973)

Liberālismam un konservatīvismam ir kopīgas saknes.

Maikls Oukšots (Michael Oakeshott, 1901-1990)

Frīdrihs Hajeks (Friedrich Hayek, 1899-1992)

Ceļš uz kalpību (1944), izdevums latviešu valodā (2022)

Rassels Kērks (Russell Kirk, 1918-1994)

Rodžers Skrūtons (Roger Scruton, 1944-2020)

Kā būt konservatīvam (2014), izdevums latviešu valodā (2021)
Viens (nepilnīgs) veids, kā interpretēt konservatīvisma izcelsmi: "mēģinājums saglabāt radniecības un reliģijas vērtības kopienās, kuras tika reorganizētas ar tīri politisku likumu."
"Vēlme uzturēt pazīšanās un uzticības tīklus, no kuriem ir atkarīga kopienas ilgtspēja."
"Viens no politiskās dzīves mērķiem ir pilnveidot saprāta lietošanu un ieaudzināt pilsoņos tikumus, kas nepieciešami tā kolektīvai izmantošanai."

Avoti

Roger Scruton, Conservatism, Profile Books 2017.
Jerry Z. Muller, Conservatism: An anthology of social and political thought from David Hume to the present, Princeton University Press 1997.
Rasela Kērka 10 konservatīvisma principi.

Izmaiņu vēsture

01.01.2024. Labojumi
31.12.2023. Izveidota lapa.