Konservatīvisms ir metode nevis galamērķis
Precizēt izpratni par konservatīvismu ir būtiski tiem, kas gatavojas veidot konservatīvu partiju vai kas grib saprast gaidāmo, ja balsos par tādu partiju (ja būtu tāda).
No partijas nav lielas jēgas, ja pēc piecām minūtēm tās biedri saprot, ka viņiem nav pa ceļam vai ka viņi nespēj saprasties pat pašos pamatos.
Īsumā ir tā. Konservatīvismu nevar sasniegt vai ieviest. Tā ir disciplīna, kurai tiecas sekot, nezinot rezultātu pie kāda šī disciplīna vedīs.
Jums nav jēgas pievienoties konservatīvismam vai dēvēties par politiski konservatīvu tad, ja vienkārši gribat realizēt ideju vai sasniegt mērķi, kuru kāds sevi par konservatīvu dēvējošs domātājs, varbūt jūs pats, ir uzstādījis. Politiskā programma var iekļaut pozitīvus mērķus, bet tie paši par sevi nav konservatīvisms. Tie labākajā gadījumā ir tikai viens no vietai un kultūrai īpatnējiem loģisku spriedumu iznākumiem, pie kuriem var nonākt, domāšanā izmantojot konservatīvo attieksmi.
Ja, piemēram, tīkojat piedalīties fiktīvajā kampaņā atbrīvot indivīdu no visiem jūgiem, jūs varat pieslieties progresīvismam, bet konservatīvisms nav līdzīgu interešu pārstāvju grupa. Jā, var teikt, ka konservatīvisms, piemēram, iestājas par mazajiem uzņēmējiem, bet ekonomiski brīvo pilsoņu vairošanu tāpat kā jebkuru citu stratēģisku mērķi nekad nevar skatīt kā no demokrātiskajām varbūtībām un tiesiskiem politiskajiem instrumentiem atrautu labumu pašu par sevi. Konservatīvais nepārkāps tiesisko paļāvību. Konservatīvais nevar sasniegt mērķus, kuri prasa vardarbīgu esošās kārtības izmainīšanu. Konservatīvā domātāja galvenā nodarbošanās ir tieši vēršanās pret esošās kārtības grāvējiem.
Konservatīvisms nekur nedodas. Konservatīvisms apzinās, ka lielos jautājumos nav iespējams taisnīgā ceļā aiziet uz kaut kādu ļoti konkrētu, plānotāja nospraustu sabiedrības iekārtojumu. Un nav jēgas, jo neviens nevar paredzēt, kā būs, kad nonāks konkrētajā stāvoklī. Sabiedrība ir dzīvs organisms un tā pastāvēs tik ilgi, kamēr tā mainīsies — kamēr tā saglabās iespēju laboties pēc pašas izpratnes. Politiska pašnoteikšanās prasa skatīt visu cilvēka nākotnes pozitīvo darbību kā potenciāli kļūdainu, kuras trūkumus varēs novērst tikai tad, ja atstās manevra iespējas. Konservatīvais zina, ka neviens nevar visu zināt un tāpēc ikviens, arī viņš pats, agri vai vēlu kļūdās. Toms Sovels to sauc par cilvēka dabas traģisko vīziju (turpretī progresīvo attieksmi viņš sauc par “iecelto” vai “svētīto” (annointed angļu val.) vīziju).
Latvijā ir ļoti maz īstenu politiski konservatīvo, jo ir ļoti maz tādu, kas ir gatavi, ka viņu draugi, paziņas un kolēģi viņus kritizēs. Latviešu kultūrā labestību un lojalitāti vērtē augstāk par patiesību. Respektīvi, jūs drīzāk apvainosities uz kādu, kurš pamatoti jūs nokritizēs, nekā aizrādīsiet kļūdu kolēģim. Teiciens, ka latvietim gardākais ēdiens ir otrs latvietis ir nevis latviešu koruptīvās labestības atspēkojums, bet tieši spēkā uzturēšanas mehānisms. Latvietim liek justies vainīgam par to, ka viņš aizrāda otram latvietim. Kas ir milzu kļūda sabiedrības organizēšanā, kur vienmēr darīšana ir ar nepilnīgām zināšanām.
Cilvēkiem, kas nevar izturēt kritiku, kas nevar “turēt” atšķirīgu uzskatu artikulētu līdzāspastāvēšanu, vienmēr gribas jautāt: bet kā jūs iedomājaties uzzināt savas kļūdas, ja jūs nevarat pieņemt kritiku? Vai jūs esat nekļūdīgs?
Cilvēks pārdzīvot nopēlumu var tikai tad, ja viņu ar kritiķi vieno ne ar kādu kritiku neizkustināma lojalitāte, kuras vārdā kritika vispār tiek pausta. Vismaz deviņdesmitajos gados bērni skolā neapvainojās uz skolotāju, kurš norādīja kļūdas, jo kaut kādā līmenī saprata skolotāja lojālos nodomus. Politiskā latvieša spēja veselīgi uztvert kritiku un veselīgi tādu paust tāpēc ir vislielākajā mērā atkarīga no Dziesmu svētkos un lielajā hokejā atjaunotās un svinētās vienotības. Dziesmu svētkos ir nevis jāprasa, kāpēc mēs tā nebrāļojamies katrā jautājumā, bet jāiegaumē katrs mirklis kā atgādinājums un spēcinājums brīžiem, kad otrs latvietis jūs pamatoti “ēdīs”.
Politiskais konservatīvais koncentrējas nevis uz galamērķi, bet uz savu politisko darbību un attieksmi katrā apzinātas rīcības brīdī. Ja jūs neinteresē ierobežot savu politisko darbību, ievērojot zināmus principus — spēles noteikumus, un tādējādi neinteresē pieļaut neparedzamus iznākumus, pie kuriem šāda ļaušanās novedīs, tad jūs nevarat būt konservatīvais. Konservatīvais ir kā basketbola spēlētājs, kurš tiecas ievērot spēles noteikumus neatkarīgi no iznākuma, pie kāda tas novedīs arī tad, kad pārējie noteikumus neievēros. Konservatīvais ir basketbola spēlētājs, kuru vairāk par uzvaru interesē godīga spēle. Mērķis neattaisno līdzekļus. Ja esat īstu konservatīvo politiķu pulciņā, tad jūs vieno nevis sasniedzams mērķis, bet metode, ar kādu jūs valdīsiet pār sevi un savām politiskajām ambīcijām. Apsvērumi, kurus ņemsiet vērā, izvēloties nākamos soļus.
Konservatīvisma morālais pārākums pār alternatīvām balstās nevis konkrētajos nospraustajos mērķos vai to realizētājos kā īpašas gaismas apspīdētās personībās, bet paļāvībā, ka cilvēka dabas traģiskā vīzija ved pie prātīgākā un taisnīgākā iznākuma. Jā, ciniskā pasaules redzējumā konservatīvisms kā politiskās iedarbības metode ir īstermiņā lemts neveiksmei. Ja jūs interesē savu interešu uzvara par katru cenu, izvēlieties citu ceļu, lai nav sāpīga vilšanās politisko partneru mērenībā. Bet varbūt jūs saskatīsiet politiskajā konservatīvismā dziļu patiesību par cilvēka dabu un likteni.
P.S. Konservatīvā attieksme satur dažas (šeit jau vairākkārt skatītas) atziņas par pastāvošajā kārtībā iekodētām gudrībām, un no šīm atziņām izriet konkrētas lietas, kuras konservatīvie parasti aizstāv, bet pirms ķeršanās pie praktiskajiem darbiem konservatīvajam ir patiesi ar visu sirdi jāsamierinās ar augstāk aprakstīto konservatīvisma nolemtību. Kamēr to nesaprot, tikmēr jūs esat sociālists pat tad, ja iestājaties par labām lietām.