Latviešu politiskās nesekmes perēkļi

Lasītāju aptaujas pirmais atbilžu apkopojums.

Otrdien slejas lasītājiem tika uzdots šāds jautājums: “Kas ir Latvijas kā neizdevušās valsts pamatā? Kāpēc var ar varbūtību 0,99 apgalvot, ka kārtējais nākamais, ar vislabākajiem nodomiem un vistīrākajām sirdsapziņām uzsāktais politiskais projekts (partija) izgāzīsies? Kas ir Latvijas politiskā kaite, tās sakne, no kuras izriet novērojamais?”

Ievadā paskaidroju, ka jautājumā ir ietverts skandalozs, pārspīlēts un kādu varbūt aizskarošs apgalvojums. Pateicu, ka mērķis ir nevis pārliecināt par Latvijas kā neizdevušās valsts apzīmējuma patiesumu, bet aicināt apdomāt un identificēt sistēmiskos perēkļus mūsu kā nācijas politiskajai neprasmei. Īpaši piekodināju, ka neinteresē atbildes par to, ka līdz šim politikā kaut ko mēģinājuši ir tikai nelieši, zagļi un muļķi, ka labos darbus ir sabotējušas no mums neatkarīgas neveiksmes vai ļauni ārēji spēki.

Jautājums bija apzināti provokatīvs un pats tā neatļautos izteikties, ja uzrunātu, piemēram, skolēnus. Tomēr uzskatu šīs slejas lasītājus par cilvēkiem, kas ir neglābjami iekodušies zināšanu ābolā un ir samierinājušies ar neizdzēšamo rūgtuma garšu mutē, kas liek atkal un atkal kritiski skatīties uz savu dzīvi un dzīvi sev apkārt.

Viena no saņemtajām diagnozēm bija īsteni konservatīvā garā, aicinot autoru pastāstīt, kas ir viņa kā neizdevušās personības un pilsoņa pamatā. Uz ko mana atbilde bija, ka cilvēks vienmēr politiski ir darbojies, neskatoties uz nekārtību paša istabā. Tas, kurš nodarbojas ekskluzīvi ar savas istabas uzturēšanu nevainojamā kārtībā, bieži vien piedalās citu iesāktās nekrietnībās un tās vairo.

Pateicos lasītājiem, kurus provokācija un atbilžu ierobežojumi neatturēja izteikties! Jūsu atsaucība un atbilžu spektrs ļoti patīkami iepriecina. Pieci cilvēki izteicās privātā sarakstē, divi sarunās aci pret aci un 31 — tepat FB komentāros. Nav iekļautas tikai tās atbildes, kur vaina faktiski tiek norakstīta uz kādu “ļauno”. Dažas ir apvienotas vienā, dažas var šķist kā atkārtošanās, dažas ir savstarpēji pretrunīgas, dažas man pašam vai kādam no jums liksies kā aplamības vai nebūtiskas. Dažas ir par individuālajām attieksmēm, dažas par politiku, par kādu neesam spējuši vienoties. Bet tādi mēs esam. Dažādi un tāpēc intelektuāli vērtīgi. Mērķis ir ar īsām frāzēm jūsu prātos adresēt īsto lietu. Atsevišķas atbildes ir gandrīz precīzi citāti, jo bija grūti tās īsināt, nepazaudējot galveno. Ceru, ka mūsu viedokļu atšķirības un citi pārbaudījumi netraucēs šai un citām sadarbībām vest uz kaut ko taustāmu.

1. Nesodāmība. Bezkaunība.
2. Bezatbildība. Nespēja uzņemties atbildību.
3. Beztiesiskums.
4. Nepietiekamas investīcijas pētniecībā un attīstībā (izmantojot procentus no IKP kā rādītāju).
5. Garīguma un izglītības trūkums laimīgas dzīves sajūtai un veidošanai.
6. Piedošanas neesamība. Otrā vaiga negriešana. Kļūdu neatzīšana.
7. Aplama mērķēšana uz labiem iznākumiem pa tiešo, nevis caur tādu apstākļu nodrošināšanu, kas labos iznākumus dara iespējamus.
8. Sīkumainība.
9. Nespēja formulēt galveno.
10. Neprasme komunicēt: uzklausīt, izteikties, diskutēt.
11. Redzamākie publisko diskusiju dalībnieki nespēj sazināties ar cilvēkiem ar pilnīgi citādu redzējumu. Kā mēraukla — vai ir cilvēki, kas uzdrošinātos un spētu mediēt sarunu starp nepieklājīgiem Satversmes oriģināla meklētājiem, putainiem nacionālistiem, Kremļa tanku gaidītājiem, hedonistiem, fundamentāliem kristiešiem, radikāliem antiglobālistiem, reliģioziem “zinātnē balstīts” kovidfanātiķiem, faktu baudītājiem, cienītiem inteliģences pārstāvjiem, izglītotiem, konstitucionālo tiesību ekspertiem, tiesu varas pārstāvjiem, mākslinieciskām dvēselēm un enerģijas pārraidošām dievietēm?
12. Nespēja politiskajā lauciņā strādāt komandā, nespēja vienoties ap kopīgu ideju.
13. Nespēja saprast, ka partija nav viens, divi vai daži viedokļu līderi.
14. Napoleona sindroma mocītu ļautiņu vēlme tikt pie vadošiem amatiem, bailes no konkurences.
15. Patstāvīgi domājošu cilvēku nepieņemšana politiskās aprindās, konkurences trūkums partijās.
16. Egoisms. Nespēja pacelties pāri savam ego lielāka un ilgstošāka labuma vārdā.
17. Ideju autorība, piesavināšanās, privatizācija. Vai nu es esmu idejas autors, es esmu idejas virzītājs, vai arī tā ir slikta ideja! Vai nu es esmu līderis, vai nekas jums nesanāks.
18. Alkatība.
19. “Naudu tūlīt un tagad!” (tai skaitā nodokļu politikā)
20. Uzreiz iedomājos Haiti, kur vienmēr būs tā, kā ir tagad. Kubu, kur arī vienmēr būs tā, kā ir. Tad iedomājos Vāciju un Angliju. Valsts stiprumu nosaka tautas iekšējais spēks, kas tajā valstī dzīvo. Ja katrs pilsonis no rīta līdz vakaram domās tikai par to, kā ietaupīt nodokļos, ja katrs ierēdnis savā darbā domās tikai par to, kā izgādāt savam radagabalam siltu vietu, labu pasūtījumu, kā panākt, lai tev “dod”, bet augšas vispār “ēdīs pilnām mutēm”, savstarpēji piesedzot viens otru, tad ir skaidrs, ka valsts būs nabadzīga, ceļi slikti, pensijas mazas un viss pārējais klāt. Pirmās vietas tur, kur tas ir slikti un pēdējās tur, kur ir labi. Nu, kā mums. Pie tam nav nemaz paradoksāli, ka līdzīgas tautas uzplaukst zem ārzemju kungiem. Labiem kungiem, protams. Ir stipras tautas, kuras vēsture ir salauzusi, teiksim, lietuviešu. Bet viņiem sakne ir stipra, viņiem noteikti ir nākotne. Latviešu tauta ir ļoti jauna, tai reāli ir kādi 200 gadi, tā ir stipri sašķelta, kādreiz ļoti smagi pazemota, kas tāpat nepalika bez smagām sekām. Tā arī ir, ka nekāda spēka nav. Un vienā mirklī to nevar radīt. Tas ir jalaista kā koks simtiem gadu, paaudžu paaudzēm jāiesūc ar mātes pienu. Tāpēc apskatāmā nākotnē šī spēka mums nebūs. Izejot no tā arī jāveido visas lietas. Nedzen vāju zirgu- iesi kājām.
21. Iedzimtais cilvēka grēcīgums.
22. Tikuma trūkums.
23. Neskaidrība un neziņa par to, kas mēs esam, no kurienes mēs nākam un kurp mēs dodamies. Vai Latvijas valsts idejai ir mērķis? Kāds ir mūsu pastāvēšanas mīts, kas atbild uz jautājumiem par to, kas mēs bijām vakar, kas esam šodien un kas būsim rīt? Nav atbilžu uz mūsu identitāti veidojošajiem pīlāriem. Nav attaisnojuma mūsu eksistencei un to redzam demogrāfijas rādītājos.
24. Valsts dzīvo savu dzīvi kā prasts juridisks ķermenis, uzņēmums, institūcija, kas atražo sevi un tiek uzturēts. Mēs esam kļuvuši par valsti bez dvēseles. Institūcijas dzīvo savu dzīvi, ikviena mājsaimniece var būt vadītāja, vairs nav līderu, kas spētu uzņemties atbildību paaudžu priekšā, bet tikai izpildītāji, direktori, kas augstprātīgi kalpo burtam, kļūstot akli taisnības priekšā. Attiecīgi tautu apkalpo nevis ideju, ideālu cilvēki, kas kalpo brīvprātības vadīti, bet gan savu interešu apkalpotāji. 30 gadu laikā noformējusies šāda sistēma.
25. Bija mērķi ES, NATO, EUR ieviešana, Latvijas simtgade (mērķis — tusiņš?). Kāds tas ir tagad?
26. Nespēja un nevēlēšanās reformēt Satversmi.
27. Vairāk nekā 50 gadus vecas likumdošanas bāzes pārņemšana pēc neatkarības atgūšanas.
28. Kļūdaina īpašumtiesību atjaunošana — īsta, jauna “0” punkta vietā.
29. Vēstures nezināšana.
30. Pagātnes analīzes iztrūkums. Nemācīšanās no pašu vēsturiskajām kļūdām (agrārā reforma, “ulmaņlaiki”, deviņdesmitie, kovidlaiki u.c.).
31. Latvija kā importa ekspertu eksperimentāla laboratorija deviņdesmitajos. Dzīvotspējīgu nozaru likvidēšana pēc ārējo ekspertu ieteikumiem.
32. Brīvības nenovērtēšana. Sajūta, ka brīvība tika “uzdāvināta”.
33. Sen nav bijis “kopā sanākšanas moments”.
34. Politiskās kopienas dalībnieku un priekšstāvju politiskā neizglītotība. Nesaprotam nedz demokrātiju, nedz parlamentārismu, nedz partiju būtību. Politisko rituālu neievērošana, tradīcijas neesamība. Opozīcijas bezjēdzība.
35. “Partiju sistēma”. Proporcionālā vēlēšanu sistēma kā deputātu atrautības sakne un “nevienam nezināmu” deputātu cēlonis.
36. Aristokrātijas (elites, inteliģences ar 4-5 paaudzēm dziļām saknēm) neesamība. Politiķiem trūkst aristokrātijas gara. Valda plebeji, kuri domā šauri un īstermiņā.
37. Latvijas iedzimtais kreisums.
38. Vēlmes kā tiesības — iedomāšanās, ka cilvēkam viss kas pienākas un valstij tas jānodrošina.
39. Arvien pieaugošs valsts aparāts, uzblīdusi ierēdniecība (“Vienkārši 50% no visiem ierēdņiem vajadzētu atlaist!”).
40. Varas un sabiedrības savstarpējā neuzticēšanās. Pilsonis ir mazs muļķītis, kuram viss nav jāstāsta un vajadzības gadījumā šo to var piemelot.
41. Liels kvantums mazspējīgu juristu, kas ražo normatīvos aktus katram atsevišķam gadījumam, nerēķinoties ar ilgtermiņa sekām, ar atbilstību kopējai likumu sistēmai, ar likuma īstenošanas praktiskumu.
42. Sabiedrība ir sadalīta divas reizes: etniski un ideoloģiski; trūkst smadzeņu atrast kopsaucēju.
43. Radikālais nacionālisms. Kā sabiedrība mēs neejam kopā. Joprojām esam latvieši un ne-latvieši. Pašā sākumā vajadzēja pateikt: “mēs visi būsim Latvijas pilsoņi. Kas nav dzimuši Latvijā, lūdzu, 1 gada laikā nokārtojiet pilsonības eksāmenu, un no tā brīža pilsoņi būsiet gan jūs, gan jūsu bērni un mazbērni.”
44. “Kultūras barotava”. Arī mecenātisma iznīcināšana tā rezultātā.
45. Izglītības un kultūras ministri, kas nespēj atbildēt uz jautājumu “Priekš kam izglītība”, “priekš kam kultūra”, neizmantojot ekonomikas izaugsmi, “Latvijas vārda nešanu pasaulē” un citus tehnokrātiskus argumentus.
46. Augstākā izglītība kā strādnieku sagatavošanas sistēma.