Liberālisms nav mērķis
Lampu ir grūti pieskaitīt pilsonisko sabiedrību stiprinošajiem pasākumiem, jo tā noliedz to, ka eksistē sarunu rezultātā risināmas, bet asas un pamatotas domstarpības starp jauno mērķu plurālismu un veco līdzekļu plurālismu.
Viens aplams secinājums no nesenajām piezīmēm par sarunu festivālu Lampa būtu, ka sabiedrība nedrīkst kultivēt savas vērtības. Ka nedrīkst rīkot pasākumus, kuros vienā balsī stāsta, kā ir gudrāk vai pareizāk. Ka viss ir relatīvi, ka visur vajag viedokļu dažādību. Kā jau bija atzīmēts post skriptumā, plurālisms pats par sevi nav vērtība. Tas ir līdzeklis, ne mērķis. To izmanto, jo saprot, ka ne viss ir zināms. Plurālisms atstāj vietu jaunas informācijas ienākšanai.
Tomēr kopienai, lai tā spētu funkcionēt, lai tās locekļi varētu brīvi rīkoties, paļaujoties uz daudz maz skaidriem spēles noteikumiem jeb kārtību, jāpastāv arī dažām negrozāmām lietām. Un negrozāmās lietas kopiena drīkst kultivēt, tostarp atkārtoti cildināt jeb propagandēt. Struktūras pastāv balansējot starp pašreizējās kārtības uzturēšanu un alternatīvu izmēģināšanu. Ja nepārtraukti izmēģina visu ko jaunu un ja jebkas ir apšaubāms, tad nav struktūras. Tad sairst pat kārtība, kādā vienojas par alternatīvu izmēģināšanu.
Lampu var uzskatīt par nosacītu negrozāmo lietu — jaunās ortodoksijas jeb pareizticības — kultivēšanas pasākumu. Taču mūsu galvenās pretenzijas slēpjas nevis reālas diskusijas iztrūkumā, bet iekš tā, ka Lampa nepārstāv mūsu pārliecību. Ievērojama daļa Lampas ir no augšas, no ministrijām un no sorosfondveidīgām institūcijām diktētas instrukcijas, kuras mums ir svešas un tiešā pretrunā tam, ko uzskatām par svētu vai vērtīgu. Ja Lampā sludinātu to, ko uzskatām par tikumiem, tad mēs neiebilstu viedokļu dažādības iztrūkumam. Citiem vārdiem, mums ir jābūt atklātiem pret sevi un citiem, atzīstot, ka mēs neiestājamies par dažādību kā nepieciešamību it visās sarunās — ka mēs neesam vārda brīvības absolūtisti. Mūsu galvenais iebildums ir, ka Lampā kā jau izlemti un politiskajai izvēlei nepakļaujami tiek pasniegti jautājumi, kuros daudziem no mums ir pavisam citi uzskati. Uztieptās pārliecības tiek ietērptas zinātnisma vai nedebatējamas iecietības krāsās, lai gan mums pienākas teikšana gan par zaļo kursu, gan par dzimumbūšanu neprātu, gan par nacionālo suverenitāti, piemēram, imigrācijas jautājumos.
Ir ļoti svarīgi apzināties šo mūsu niansēto pozīciju, jo mūsdienās operējam ar vārda brīvību un citiem liberālisma jājamzirdziņiem tā, it kā tie būti nepārsālījami politiski tikumi, kuri automātiski ved pie kāda labā iznākuma, uz kuru mēs visi kā kopiena tiecamies. Taču tā nav. Mēs vairs nedzīvojam liberālismā, mēs dzīvojam post-liberālismā. Liberālisms ir pārveidojis domas dažādību no līdzekļa veselā saprāta saglabāšanai par mērķi. Dažādības (kā līdzekļa) panākumi ir iznīcinājuši iepriekšējos cilvēka un kopienu eksistences mērķus. Postliberālisms savā ziņā ir intelektualizēts barbarisms, jo politisko lēmumu nosaka nevis atbilstība kopīgajam labumam (ko liberālismā izvērtēja viedokļu dažādības apstākļos), bet gan virzītāja prasme izmantot liberālisma paņēmienus sava atsevišķā mērķa sasniegšanai. Pretēji uz liberālisma etiķetes rakstītajam, nevis vājākais un apspiestākais panāk kādu netaisnības mazināšanu, bet cīņā uzvar un citus nedemokrātiski apspiež tas, kurš visveiksmīgāk izmanto vājākā un apspiestākā kārti.
Cilvēks kā morāla radība vienmēr reaģē uz netaisnību, bet nu viss netaisnības pierādījums ir reducēts uz spēju radīt iespaidu par netaisnību vienā ekrānšāviņā vai tvītā. Rezultātā postliberālismā apzīmējumam “apspiestība” ir apvērsta nozīme. Uzrādāma “apspiestība” ir vistīrākā varas pozīcija. Jebkāds grupas vai indivīda izmērāms trūkums salīdzinājumā ar citiem automātiski ir trumpis. Ja jums trūkst tas, kas ir citam, jums uzreiz ir tiesības uz to. Tiesību nodrošināšana, pat ja tā būtu iespējama, šo nebeidzamo interešu karu neizbeidz, jo vienmēr būs vēl kāda grupa, kas varēs ar vienu mērījumu pierādīt savu apspiestību jeb varas pozīciju, izejot no kuras arī tai kaut kas pienāksies.
Ja iepriekš cilvēks varēja iekarot vēl neapgūtas zemes, tagad cilvēks ir radījis sev bezgalīgu abstraktu prēriju, kurai nav malu pavisam tehnisku apsvērumu dēļ — apspiestība vienmēr tiek mērīta tikai pirmajā, jūtu vadītajā acu uzmetienā, kas tikpat labi var runāt pretī citai, pirms piecām minūtēm konstatētai un jau it kā izlabotai netaisnībai.
Konservatīvisms ir ideja, ka ilgstoši pastāvošā lietu kārtība sabiedrībā iekodē sevī tādas daudzas izlīdzinātas netaisnības. Skaidrs, ka agri vai vēlu kādi iepriekšējie iekārtojumi šķitīs nesaprotami un varbūt pat apspiedoši, bet tas, ka mēs pirmajā acu uzmetienā neredzam, kādu netaisnību tie risina, nenozīmē, ka tie neko nerisina. Konspiroloģiskā domāšana ir ļoti radniecīga kreisumam, jo tā paredz, ka domātājs savā redzējumā ietver visu iepriekšējo paaudžu izrisinātos vienādojumus un nonāk pie nekļūdīga secinājuma par regulējuma “patieso” netaisnību. Pirms mums ir dzīvojuši tādi paši cilvēki kā mēs, kuri diendienā sastapās ar netaisnībām, kuras viņi centās izlabot. Noliedzot viņu darba rezultātus, kā mēs varam cerēt, ka kāds pēc mums ievēros mūsu izvēlētos netaisnības mazinājumus? Uzreiz jāsaka, ka konservatīvais nebaidās apšaubīt pastāvošo. Viņš tikai nesteidzas sekot pirmajām sajūtām un mērījumiem un netic spējai paša spēkiem visu saprast.
Lampu ir grūti pieskaitīt pilsonisko sabiedrību stiprinošajiem pasākumiem, jo tā noliedz to, ka eksistē sarunu rezultātā risināmas, bet asas un pamatotas domstarpības starp jauno mērķu plurālismu un veco līdzekļu plurālismu. (Konservatīvie uzskata, ka tas ir tāpēc, ka vadošie kreisie labi apzinās šo sarunu visticamāko iznākumu.) Lampa kultivē ideju, ka politiskās izvēles jautājumu kļūst arvien mazāk, ka arvien vairāk kļūst lietu, par kurām tauta ir jāinformē un jāizglīto, jo jaunā, ekspertu izvēlētā kārtība to vienkārši paredz. Ironiski, ka jauno ideoloģiju pamatoto ar priekšrakstu esamību. Saistības ar Eiropas Savienību un dažādi iepriekš nosprausti vietējas nozīmes plāni. Eiropas vērtības. Savā ziņā ļoti konservatīvi. Mums būtu jārespektē mūsu priekšteču pieņemtās iepriekšējās vienošanās. Taču problēma ir, ka mēs un mūsu priekšteči patiesībā nebija par daudz ko no visa šī vienojušies. Un mēs nebijām uzticējuši ekspertiem tiesības sašaurināt mums izlemjamo jautājumu loku vai tendenciozi pārinterpretēt Eiropas vērtību sarakstu un izcelsmi. Kamēr Lampa neatzīs šo fundamentālo redzējumu sadursmi, šo demokrātiski izlemjamo jautājumu loka apzinātu sašaurināšanu kreiso politiķu, mediju un nevalstisko organizāciju izpildījumā, tikmēr tā nebūs uzskatāma par nopietnu pilsoņu forumu.
Kāds ir īsais kopsavilkums? Iebilstot Lampas raksturam, nekļūsim paši par liberālisma kā mērķa sludinātājiem, bet iebildīsim pret liberālisma trūkumu tieši tur, kur tas ir nepieciešams, lai valsts politika kalpotu kopīgajam labumam. Un, nē, kopīgais labums nav nedz komunistisks, utopisks projekts, nedz atomizētu indivīdu sacensības rezultātā noskaidrots stāvoklis. Tie ir libertārieši, kas tic, ka taisnīgā kārtība iestājas, kad katrs domā par sevi. Progresīvie tikmēr tic, ka taisnīgums iestājas, kad par visiem domā progresīvie. Komunitāristi parasti tic, ka taisnīgums pieaug, kad visi domā par visiem, tajā pašā laikā saprotot, ka vislabāk par otra vajadzībām zinās spriest otrs pats. Kopīgais labums ir abstrakts optimālais risinājums, ko iegūst, kad mijiedarbojas visu kopienas locekļu redzējums par labāko kopā dzīvošanu. Ja risinājuma piedāvājums neietver nozīmīgas sabiedrības daļas redzējumu par to, kā tā vēlas līdzāspastāvēt ar citiem, tad tas pēc definīcijas nevar kalpot kopīgajam labumam. Starp citu, tāpēc arī Saeimas deputāti saskaņā ar Satversmi savos balsojumos pārstāv visu tautu nevis tikai savus vēlētājus, kā ne mazums cilšu attīstības līmeņa deputātu mēdz uzskatīt.
Un vēl. Viedokļu dažādība ir nepieciešama ne tikai saprātīgai rīcībai pie nezināmiem apstākļiem, bet arī tāpēc, lai atjauninātu pastāvošo atziņu izpratni sabiedrībā. Viedokļu dažādība un kaitinoša opozīcija ir imunitātes stiprināšana. Sorosa ideoloģiju gaida tas pats liktenis, kas gaida jebkādu “konservatīvu iekārtu”, kas netrenēs noturību pret pārbaudījumiem. Galu galā pēdējos gados Latvijā piesmietā demokrātija saira pa vīlēm ne jau tāpēc, ka kaut kas nebija atrunāts Satversmē un ne jau tāpēc, ka Saeimā sēdēja ārkārtēji nelieši. Ja tauta nesaprot, ka parlamenta deputāts nav vienkārši algots ierēdnis, kuru var atlaist par “darba nedarīšanu” vai pamatojoties uz uzskatu atšķirību politiskās izšķiršanās jautājumā, tad tauta sen nav stiprinājusi savu izpratni par demokrātiju un, iespējams, saņēma pēc nopelniem.
Patriks Denīns