Ne pārāk dziļas svētdienas rīta pārdomas

Vēl turpinu lasīt un nesaku, ka tā ir mana galējā šodienas versija, bet, palasot 90. gadu tekstus, rodas pārliecība, ka jau tobrīd inteliģentākajiem cilvēkiem bija skaidrs gan tas, kas mums draud no Eiropas (reizē ar apzināšanos, ka dalībai Eiropā nav alternatīvu) un pret ko ir jāaizsargājas, gan kas mums draud no romantiskā etnonacionālisma, gan no mēģinājumiem te leģitimēt okupācijas turpināšanos.

Ja būtu jārāda ar pirkstu kādā virzienā, kas ir vainīgs pie tā, ka mēs neesam kara apstākļos vienoti, tad es rādītu šādos virzienos: 1) etnonacionālisti, 2) krievu apakškopienas bīdītāji, 3) kosmopolīti, 4) oportūnisti.

Pirms kāds te ķeras pie apvainošanās, uzreiz pateikšu, ka pats sevi nepieskaitu ne pie vienas no šīm straumēm un visdrīzāk, ka tai nav pieskaitāmi arī vairākums no jums (ja jau neesat atmetuši ar roku šai slejai).

Pirmās trīs straumes viena otru rada un baro, kamēr ceturtā straume dara, ko vēlas. Jā, arī trešā straume baro pirmās divas, jo Eiropas progresīvās galējības šeit negrib un arī deviņdesmitajos negribēja nedz etnonacionālisti, nedz rusifikācijas apzinātie un neapzinātie turpinātāji.

Vienīgā iespēja Latvijai izdzīvot un plaukt ir politiskā nācija, kura apvieno pirmās trīs straumes, visām atkāpjoties no kaut kā tām būtiska.
Pirmajiem ir jāatkāpjas no ne pārāk skaļi skandētās, bet tomēr apakšā virmojošās idejas, ka etniskais latvietis likuma priekšā un politiskajā arēnā ir kaut kas atšķirīgs no etniskā jebkā cita. Nedrīkst būt arī partijas, kuru centrālā vēsts ir etnisko latviešu pārākums pār citiem pilsoņiem. Latviešu kultūra un vēsture ir šīs politiskās nācijas pamats un iedvesmas avots, bet šis idejiskais un vēsturiskais pienākums nav izmantojams nevienu divu konkrētu pilsoņu starpā. Latviskais ir mūsu satversme, ne asinis.

Man šķiet, ka etnonacionālistu lielākā problēma ir izdomas trūkums vai nespēja izkāpt no cilšu līmeņa domāšanas. Desmit gadus nodzīvojis Londonā un tur sevī dziļi apzinājies manu pienākumu (tur atrodoties) kopt britisko, pat ja pats tāds nekad nebiju un nevarētu būt, es neredzu nekādu problēmu aizstāvēt latvisko, latviešu tautas īpašo vēsturi un latviešu valodu atrauti no etniskā dalījuma. (Šajā sakarā es bez kavēšanās dzēsīšu rasistiskus komentārus par kādas etniskas izcelsmes cilvēku nespēju kaut ko domāt vai izdomāt. Galējie un fanātisma pārņemtie visās zemēs ir atsaldeņi.)

Otrajiem (krievu apakškopienas bīdītājiem) ir jāatkāpjas no idejas, ka te drīkstētu kultivēt krieviskas kopienas, krievisku politisko identitāti. Kā jau teicu vienā tvītā pirms dažām dienām, krievisko kolektīvi var kopt tikai tādā folkloras pulciņu līmenī. Nekādu skolu, nekādu augstskolu, nekādu partiju, nekādu atsevišķo teātru, nekādas mediju telpas, kur centrā būtu etniska vai lingvistiska piederība kaut kam nelatviskam. Šo kategoriskumu varētu noteikt, piemēram, uz 50 gadiem. Krievu augsto kultūru iekļauj iekš visas pārējā kultūras darbošanās — gan augstskolās, gan teātros, izstādēs utt.
Starp citu, ideja par partiju, kuras iekšienē notiktu komunikācija krieviski, ir tikpat absurda, cik ideja veidot Latvijā kaut kādas musulmaņu kopienas.

Trešajiem (kosmopolītiem) ir jāatkāpjas no idejas par Latvijas visu veidu izšķīdināšanu Eiropā. Mums ir vajadzīgs topogrāfiskais, pilsoniskais nacionālisms ar Latvijas tautas un teritorijas vēsturi kā mūsu satversmi, kur palūkoties iedvesmai un taisnības noskaidrošanai.

Pamatojums šai konsolidācijai ir viens — Latvijas valsts pastāvēšana un tai piederīgo miermīlīga un radoša līdzāspastāvēšana.

Ceturtos (oportūnistus) jātur tālu no politikas. Viņu vieta ir privātajā biznesā. Taču to nevar izdarīt, kamēr tik lielu daļu ekonomikas veido valsts pasūtījums. Tā ir cita tēma.

Ja ķeras pie kaut kā konkrēta, piemēram, partiju aizliegšanas (un es to tagad atbalstītu), tad aizliegumiem ir jābūt abos flangos.

Un, ja drīkstu šai svētdienas rītā vēl mazliet pafantazēt (nedomājot par sekām), man nešķiet slikta doma par valsts organizētu partiju pāriestatīšanu (resetu). Iedomājieties. Valsts likvidē visas esošās partijas un nosaka, ka ir tagad uz x gadiem (piemēram 10, vismaz trīs Saeimas sasaukumi) valstī tikai piecas (patvaļīgs skaitlis) partijas. Valsts uzrauga, lai to iekšienē valda demokrātija (man mīļš rādītājs: vēlēšanu saraksti tiek veidoti aizklāti balsojot). Katrai partijai dibināšanas brīdī ir noteikta aptuveni ideoloģiskā līnija, lai cilvēki var izvēlēties, kurai pievienoties. Tāpēc nebūtu slikti, ja šīs līnijas iepriekš nosaka filozofi. Tad valsts rīko piecus identiskus kongresus, kuros šīs partijas tiek nodibinātas un tālāk uz x gadiem viss kā parasti. Pēc x gadiem partijas var sākt dalīties, apvienoties utt.