Pandēmijas amnestija

Šonedēļ socmedijos pandēmijas politikas pretinieku aprindās sašutumu izraisīja pamatstraumes medijā The Atlantic lasāmais ekonomistes Emīlijas Osteres aicinājums uz pandēmijas amnestiju.

Let’s Declare a Pandemic Amnesty

Let’s focus on the future, and fix the problems we still need to solve.

The AtlanticEmily Oster

Tā kā socmedijos šonedēļ pavadīju pavisam maz laika, nemaz nezinu, vai Latvijas pareizajā pusē bija kāda reakcija un, ja bija, kāda tā bija. Pieņemu, ka pie mums viss ir ar nelielu nokavēšanos, un tā kā līdz mums nav nemaz atnākusi kļūdu atzīšana un nožēla, tad aicinājums uz grēku piedošanu varētu šķist dīvains pat tiem, kuriem būtu visvairāk ko gūt no tādas iespējas. Taču es pamanīju, ka baiļu sēšanas, visa aizklapēšanas vai visu nošpricēšanas politikas pretinieku vidū ideja par amnestiju ir pagalam nepopulāra un izraisa dusmas.

Ja idejas noraidījums balstās tajā, ka pie mums vēl nav notikusi īsta izmeklēšana vai atzīšanās kļūdās no dedzīgākajiem aktīvistiem, tad to var saprast. Ja tā ir principiāla attieksme, kuru negrasāties mainīt, tad mūsu ceļi šajā punktā varētu arī šķirties. Kā raksta Daglass Marijs Pūļa neprātā, kas latviski iznāks vēlāk šogad, viens no kristietības unikālajiem pienesumiem cilvēces attīstībā ir ideja par grēku nožēlu un piedošanu. Kā es to saprotu, pateicoties piedošanai, cilvēks var izbēgt no elles mocībām zemes virsū. Pateicoties piedošanai, cilvēks var ne tikai pārstāt melot un liegties bailēs no nepaciešama nosodījuma, bet arī grēku smagumu pārvērst vērtīgā mācībā, kas kļūst par nākamo sarežģījumu miermīlīgas risināšanas pamatu. Bez piedošanas sev vai līdzcilvēkiem mēs parakstāmies uz ideju, ka cilvēks piedzimst tikai ar vienu “dzīvību” — ar vienu reputāciju. Bez piedošanas mēs iestājamies par ideju, ka pēc pirmā grēka mums nav nekādas jēgas vispār laboties, jo tāpat esam nolemti. Mēs paši tādējādi radām elli zemes virsū, jo pa to klīst vieni nolemtie.

Vai atbildīgajiem ir jāatbild par nelietībām, par varas nesamērīgu izmantošanu cilvēku ierobežošanai, par piespiedu pakļaušanu medicīniskai manipulācijai un par bērnu nākotnes upurēšanu? Jā, jā un jā. Vai no žurnālistiem un viedokļu līderiem ir jāprasa kļūdu atzīšana? Jā. Un vai tie, kas ir cietuši, viņiem tad piedos? Jā. Kaut vai tāpēc, ka varbūt jums pašiem nemaz nav bijusi taisnība visā, ko teicāt un darījāt pandēmijas laikā.