Par būšanu latvietim un būšanu vispār
Pirms brīža pa Skonto bija klausītāju konkurss, uz kuru piezvanīja 3. trolejbusa konduktore Velta, kura tajā brīdī bija darbā un brauca pa Krišjāņa Valdemāra ielu. Viņa pastāstīja, ka regulāri zvana uz Skonto konkursiem, bet bez panākumiem. Un vēl tādā pusčukstus balsī teica, ka ilgi nevarot runāt, jo esot pasažieri. Tas man patīk. Tās ir tās radio priekšrocības. Radio klausītāji kopā ar savu radio ir visu laiku — darbā un atpūtā, priekos un bēdās, Latvijā un Taivānā, kamēr mums ar Jums ir tā, ka, lai mēs satiktos, Jums viss pārējais ir jāpārtrauc un jānoliek uz brīdi malā. Tikai čipsus var turpināt grauzt. Tas ir liels gods, ka uzticat man izrīkoties ar dažām Jūsu ikdienas minūtēm un mazliet ietekmēt dažus miljonus Jūsu ikdienas domu.
Turpmāk šeit rakstīšu par to, ko dzirdu radio Skonto. Tā ir ejoša tēma. Pirms ķīniešu valodas aizrakstīju uz studiju un noskaidroju, ka Ilvu Liepiņu pa Skonto var dzirdēt tikai tajā vienīgajā reklāmas telefona numura džinglā. Cerams, ka kādreiz arī līdz Ilvai Liepiņai nonāks informācija par viņu dzirdēt alkstošajiem klausītājiem un varbūt tad viņa atgriezīsies ar lielāku ētera laiku.
Ķīniešu valodas nodarbībā viss bija kārtībā. Radio Skonto neskanēja, tāpēc varēja mazliet pamācīties. Iemācījos hindu valodā pateikt "Kā tev iet?" un "Man iet labi". Labi, ka izrunu ir iespējams pierakstīt ar latviešu burtiem (skaņām). Tas ir tā:
— Tu kesa aes?
— Mī čan hai.
Visa grupa ir tik runāt griboša, ka es vairs nevaru (ko es nevaru?). Skaļi pateicu, ko domāju par reizē bubināšanu, un visi piekrita, ka tas nekur neder, bet, kā jau ZL lasītāji zina, Duens ar galvas pamāšanu un "oke" piekrīt visam, ko ir dzirdējis pat tad, ja īsti nesaprot. Un tā mums atkal Duens piestrādāja par atbalsi.
Jūs nedusmojieties, ka es tik daudz tagad te rakstu, labi? Man tagad ir komunikāciju dienas. Atvērto durvju dienas.
Vispār šeit esmu kā ar sasietām rokām, jo man ir jābūt foršam latvietim, nevis man pašam. Jāsmaida, jādraudzējas, jācenšas būt centīgākajam un labākajam mācībās, sportā, aizrautīgam Taivānas līdzjutējam, ātram ķīniešu valodas apguvējam un vienkārši labam. Bet reizēm nav laika ar visiem papļāpāt un sasmaidīties, un tajās dienās krekliņu ar uzrakstu "Latvija" labāk atstāt mājās. Pirms nedēļas, taisni pirms jaunās dzīves sākuma, tas ir, matu nogriešanas, sēdēju ēdnīcā un tiesāju savu dienišķo fan, curou, sūpin (rīsi, cūkgaļa un kartupeļu pankūka), kad mani uzrunāja kārtējais Where are you from. Tie ir tie tracinošākie. Ne sveika, ne Gauja — uzreiz pie lietas: Where are you from? Pirmos trīs whereareyoufrom notēloju nedzirdam. Un ko man viņam bija atbildēt? To, ka viņš tāpat nezinās, kur tā zeme ir? To, ka man visa misija karājas mata galā un kuru katru brīdi aģentūra paņems ciet un punkts? Man nebija laika paskaidrojumiem, nebija laika vienkāršai atbildei un tai sekojošiem papildjautājumiem. Tāpēc izēdu muti un pateicu: I am from the moon.
Un vēl. Punktiņš uz i vai, precīzāk, jumtiņš uz š. Speciālā aģenta ledus sirdij vistuvākā latviešu dziesma ir Kaspara Dimitera Glāze ūdens. Tur iekšā ir par visu galveno (neizsmeļamās pretrunas, sākums un beigas, klasifikācija, spēles ar vārdiem). Un visam pa apakšu sirsnīga ģitāra un vakara pasaciņai atbilstoša balss. Vakara pasaciņa ir tieši tas, uz ko lieku vislielākās cerības, kā uz galvenās eksistences problēmas atrisinājumu. Mazliet acīmredzamas patiesības, mazliet acīmredzamu melu un mūžīgi salds miegs.