Par latviešu valodu priekšvēlēšanu debatēs
Pirms dažām dienām šeit bija lasāms feļetons par dažu aktīvistu komiskajām vēlmēm Latvijā noturēt priekšvēlēšanu debates krievu valodā. Šoreiz mazliet nopietnāk par to pašu. Vispirms par valodu ar veselo saprātu, pēc tam par to, ko Satversme paredz.
Jāzeps Baško
I
Latviešu valodu nesaprotošo cilvēku skaits un viņu neērtības nav attiecināmas uz priekšvēlēšanu debatēm. Tamdēļ, ka jebkādas politiskas debates par Latvijas lietām ir latviešu valodā sazināties spējīgo iekšējā lieta. Ja kāds vēlas par iekšējās lietas gaitu informēt citus, to var darīt, bet debates pēc būtības nevar notikt svešā valodā. Nedz angļu, nedz krievu, nedz ukraiņu.
Neatsaucoties uz Satversmi, tam ir divējādi apsvērumi. No vienas puses, publiskai debatei par Latvijas nākotni ir jābūt pieejamai latviešu valodā. Tas ir līdzīgs arguments vārda brīvības argumentam, proti, kāpēc valsts amatpersonas, kas socmedijos pauž publiskus paziņojumus, nevar bloķēt viņiem netīkamus socmediju lietotājus: jo pilsoņi nevar tikt liegti uzzināt publiskus, viņiem saistošus amatpersonu un politiķu paziņojumus.
Pēdējos gados pie varas ir bijis ne mazums pāķu, kas atļāvušies izplatīt paziņojumus angļu vai pusangļu valodā (no zināmākajiem Evika Siliņa un Daniels Pavļuts nāk prātā). Tas ir dabisks, labi zināms fenomens, visos laikos un ikviena cilvēka praktizēts mēģinājums pielāgoties, viņaprāt, augstākas kārtas uzvedībai. Kad mēs imitējam objektīvi augstākas raudzes uzvedības kultūru, tas ir pozitīvi. Tieši tā bērni civilizētu pieaugušo klātbūtnē kļūst par saprātīgiem sabiedrības locekļiem. Taču mūsdienās tā šķira —, kurai sevi vājuma brīžos piepulcēt grib ne tikai nosacītā pelēkā masa, bet arī dažs labs augstos amatos kļūdas pēc nonākušais, — tā šķira ir starptautiskajā telpā dreifējošais, nabadzīgā angļu valodā runājošais visurienes un reizē nekurienes pilsoņu kopums. No vienas puses, ir skaidrs, ka ar izteikumiem pidžininglišā tiek deklarēta piederība nelatviskai kultūrtelpai un laikam pretenzijas uz valdīšanu pār visu pasauli, bet no otras puses, kad to dara valsts amatpersonas, kurām ir saistības pret vietējo pilsoņu kopumu, tās ne tikai stutē savas tukšās personības, bet arī vienlaikus nodala sevi no mums. Nodala sevi no pilsoņiem, kas Satversmes izpratnē ir izpildījuši demokrātiskās līdzdalības prasības un par politisko domā, runā un raksta latviešu valodā. Kā privātpersonas — lūdzu, brauciet, kur deguns rāda, pinieties ar saviem ERASMUS gultapmaiņas biedriem, boksterējiet tēmturu, mēmju un emocijikonu valodās. Bet kā amatpersonas jūs nedrīkstat to darīt, jo jums ir jābūt mums saprotamiem.
Politiskas debates par Latviju nevar notikt Latvijas politiskās kopienas pilntiesīgam loceklim nesaprotamā valodā. Ja tas tā tomēr notiek, pilntiesīgais loceklis zaudē dalības tiesības —zaudē iespēju iebilst tur izskanējušajam. Iespēja iebilst vai faktiska iebilšana ne vienmēr prasa fizisku dalību pašās debatēs. Arī šāds rakstiņš var būt sarunas turpinājums. Taču rakstiņš nevarētu tapt, ja saistošie paziņojumi un paskaidrojumi no Latvijas televīzijas un tās atbalstītājiem būtu izplatīti “redakcionāli izvēlētā”, mums nesaprotamā valodā.
Otrais apsvērums, kāpēc iekšējās lietas apspriedei ir jānotiek iekšējā valodā, ir tas, ka tā ir vienīgā valoda, kurā var izteikt mūsu nācijai unikālas īpatnības. Tā ir vienīgā valoda, kurā izsakoties, mēs esam tādi, kāds neviens cits nevar būt, jo tā ir vienīgā valoda, kurā mēs esam līdz galam nesaprotami citiem, mūsu kopumam nepiederīgajiem. Tieši tā pati rīcība, kas pāķi padara piederīgu nekurienes pilsoņu kopumam, proti, atšķirīgas simbolu sistēmas lietojums, jūs un mani par unikāli pilntiesīgu tieši Latvijas politiskajā kopienā padara māka un griba saprasties latviešu valodā. Nevis tajā valoda, kuras elementu skaidrojumus atradīsiet vārdnīcās, bet valodā, kuru veido simti dzīvu cilvēku runātu dialektu, kuru veido viss pārējais jebkad latviešu valodā domātais, rakstītais, lasītais un izdzīvotais, un latviešu kļūdās un darba augļos iemiesotais.
Atsevišķa valoda tikai daļēji ir īpatnējs šifrs, kurā iespējams nokodēt jebkurā citā šifrā izsakāmus faktus. Šķiet, ka pastāv tāds primitīvs priekšstats, ka valoda ir partikulāra, vēsturiski kādā vietā vai ļaužu grupā ieviesusies mēru sistēma, kuru var ne tikai tulkot turpu šurpu uz citām bez zaudējumiem, bet vienkāršības labad var ar politisku lēmumu pat nomainīt uz citu. Uz plašāk pielietotu, vieglāku — lai izteiktu dabā jau eksistējošus lielumus iespējami vairāk cilvēkiem saprotamā veidā. Bet tas ir ļoti nabadzīgs un kopumā aplams priekšstats.
Imantu Ziedoni var iztulkot ukraiņu valodā (kā tas ir darīts) un tulkojums var izrādīties ne mazāk brīnumpilns kā latviskais, bet vai tas ir latviešu Ziedonis? Tas tāds nevar būt. Latviešu Ziedonis spēlē ar latviešu kultūrtelpas simboliem, kamēr tulkotais gribot vai negribot operēs ar citur iesakņotajiem. Skanējums ir atkarīgs gan no klausītāja pieredzes, gan attiecīgās valodas potenciālajām robežām. Valodas nots ir tikai relatīva norāde uz vibrāciju noteiktā frekvencē. Katrā vietā un ļaužu grupā frekvence būs mazliet citāda un atkarīga no tā, kādās vēl citās “dziesmās” šajā kultūrā skan attiecīgā nots. Latviešu Ziedoni nevar izdot latviski ukraiņu valodā, ja vien pielikumā līdzi nenāk visa Latvija un mūsu tautas vēsture.
II
Šī rakstiņa otrajā daļā dažas atsauces uz Satversmi un no tās izrietošo.
Latviešu kā valsts valodas statuss ir noteikts Satversmes 4. pantā:
“Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.”
Papildus tam latviešu valodas īpašā loma ir trīskārt minēta Satversmes ievadā, kā arī atrunāta konstitūcijas 18., 21., 101. un 104. pantā. Saeimas deputāta zvērests, kas noteikts 18. pantā, skan šādi:
“Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”
Satversmes 21. un 101. pants citstarp paredz, ka Saeimas un pašvaldības darba valoda ir latviešu.
2012. gada 2. februāra sēdē Saeima pieņēma paziņojumu “Par latviešu valodas valstisko lomu”. Tajā Saeima atzīmēja, ka latviešu valoda ir viens no Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas virsprincipiem, ka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir nedalāmi saistīta ar Latvijas valstisko identitāti, Latvijas valsts būtību, tās izveidošanas un pastāvēšanas jēgu.
2012. gada 18. februārī notikušajā tautas nobalsošanā par iesniegtajiem Satversmes 4. panta grozījumiem par divām valsts valodām (latviešu un krievu) pret šo priekšlikumu nobalsoja 821 722 vēlētāji (74,8%). Kā teikts Ringolda Baloža redakcijā izdotajos “Satversmes komentāros”, tā ir vienīgā reize Latvijas vēsturē, kad pilsoņu kopums pieņēma lēmumu kā kvalificētais konstitucionālais likumdevējs. Citiem vārdiem, nav neviena cita likuma panta, kura aizstāvībai būtu cēlušies tik daudz balsstiesīgu pilsoņu. Ja kādam Satversmes pantam ir tautas atbalsts, tad tas ir šis.
Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 2014. gada 12. februāra spriedumā ir atzinis, ka
“nepieciešamība aizsargāt valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši saistīta ar Latvijas valsts demokrātisko iekārtu.”
Balstoties uz šo un vairākiem Satversmes tiesas spriedumiem, Satversmes komentāros teikts:
“Satversme paredz valsts valodu, kas ir ne vien Latvijas valsts latviski nacionālā rakstura izpausme, bet vienlaikus arī instruments, lai pilsoņi varētu viens otru saprast un piedalīties kopējā demokrātijas procesā.”