Par mūžīgā parāda nesējiem

Vakar tviterī redzēju tādu atziņu:

Mēs nekad nevarēsim savu parādu ukraiņiem atmaksāt.

Šodien cits raksta:

Es mācos ukraiņu valodu, jo būšu mūžīgi parādā Ukrainai par tās upuri un to, ko tā mūsu labā darījusi.

Lai arī pats esmu savulaik, vēl pavisam nesen, parakstījies uz šādu domāšanu, būtībā tā ir tuvredzīga. Tā nav slikts pirmais modelis, lai nošķirtos no barbariem, bet pārāk tālu (tālāk par dzimtbūšanu) ar to nevar tikt.

Debt: The First 5000 Years - Wikipedia

Wikimedia Foundation, Inc.Contributors to Wikimedia projects

Domāšanu parāda kategorijās man labi iemācīja izcilā grāmata Debt: First 5000 Years (autors nu jau nelaiķis David Graeber), kuras autoru atklāju pateicoties savam labam draugam, kurš ieteica izlasīt Greibera tekstiņu par bulšita darbiem žurnālā Rīgas laiks. Ceru, ka šī svētdienas rīta ieraksta beigās būs saprotams, ka es esmu savam draugam pateicīgs, bet nekādā gadījumā neesmu parādā.

Kad izlasīju tvītus par mūžīgo jušanos parādā, manas pirmās asociācijas bija zaļais kurss un Black Lives Matter kustība. Nebūs ilgi jāgaida, kad šie paši cilvēki sāks pieprasīt no citiem nepietiekami dedzīgu parādā jušanos.

Otrā doma: vai šie mūžīgā parāda atmaksātāji gadījumā nav tie paši cilvēki, kas pirms neilga laika pārmeta vāciešiem pacifismu, kuru lielā mērā veido sentiments par parādu (izpērkamu vainu) pret cilvēci?

Šīs domāšanas pamatā ir no vienas puses konservatīvs modelis (tas savieno mūs ar jau mirušajiem un vēl nedzimušajiem), bet tā konkrētā inkarnācija ir aplama — kā civilizācija jau ar dzimtbūšanas atcelšanu to atzīmēja.

Ja uz brīdi parakstās uz šo antropoloģiju, tad vispār jau cilvēks dzīvo neatmaksājamu parādu ieskauts. Ja kāds domā, ka viņš spēs atmaksāt saviem vecākiem, tad viņš nesaprot, no kurienes ir radies. Vai Latvija ir uz mūžīgiem laikiem parādā Rietumu sabiedrotajiem, parādā baltvāciešiem, parādā Krievijas impērijai, parādā Romas katoļu baznīcai? Ko tas sevī ietver? Ja Krievija mūs “atbrīvos” no vēl kaut kā, tad būsim parādā arī Krievijai?

Tā var skatīties, bet vai ir padomāts par konsekvencēm šim modelim?

Radītājs, kurš rada sev un būtu attiecīgi rīkojies neatkarīgi no savas rīcības labumu saņēmējiem vai viņu iebildumiem (ja ne pret pašu rīcību, tad visām tās ilgtermiņa implikācijām), nevar uzlikt parāda nastu nedz labumu saņēmējiem, nedz pat kaut kam jaunradītam. Labuma guvējam un jaunradītajam (bērnam, valstij, u.tml.) ir jāapzinās saikne un jāizjūt pateicība dievišķā priekšā caur konkrēto radītāju, bet domāt par to parāda kategorijās (it kā saņemto varētu izteikt konvertējamā valūtā) ir ne tikai par zemu novērtēt, bet arī strupceļš.

Tas nozīmē visus pēc darītāja nākušos paverdzināt. Tas nozīmē arī iespēju nodarboties ar varmācīgu labdarību, proti, laba darīšanu bez prasīšanas un samaksas pieprasīšanu no labuma guvēja.

Privāto attiecību pašpalīdzības grāmatās tādus vīriešus, kas rīkojas pēc šāda modeļa, sauc par Mr Nice Guy. Tas ir vīrietis, kas ir jauks pret sievieti un pārējo pasauli, jo viņš nemitīgi veic uzskaiti par to, cik sieviete un pārējā pasaule viņam tagad ir parādā. Kad pārējās pasaules attieksme ir neatbilstoša veiktajām jaukuma iemaksām, jaukais vīrietis kļūst par histērisku mazuli.

Ja kādam izdodas uzturēt “juridisko personu” (nepārtrauktu identitātes nesēju), kas saglabā parāda atmaksas pierakstu un tāpat par spīti indivīdu aiziešanai izdodas uzturēt nepārtrauktu parādnieka identitāti, tad šādi var veidot vienas identitātes varas attiecības pār citām neierobežoti ilgi.

Tātad nejauksim trīs dažādas lietas: 1) pateicību konkrētai augstāka spēka gribu izpildošai entitātei, 2) pateicību un pazemību augstāka spēka priekšā, 3) parādsaistības.