Par pilsoņu kongresu
Ja kādam ir kritika, priekšlikumi, ieteikumi, norādes vai vienkārši uzskati par iespējamu Pilsoņu kongresa rīkošanu vai tāda nerīkošanu, par tajā risināmiem jautājumiem, tad droši komentējiet zem šī vai rakstiet personīgi.
Tas nav nekāds ātrais, tuvākā laika "projekts". Tas nebūtu pāris dīvāna speciālistu vai aktīvistu "akcija" ar kaut kādām influenceru sejām un tiešraidēm no selfiju kociņiem. Tam noteikti būtu organiski jānobriest un jāizaug līdz līmenim, kad tur pēc pašu gribas un pēc pilsoņu grupu lūguma piedalās ievērojamas pilsoņu daļas deleģēti pārstāvji, tai skaitā no pašreizējās varas aprindām. Šādā kongresā dalību ņēmušos vienotu demokrātija un tiesiskums pēc gara un nevis burta.
Tā ideja vienkārši fonā lēnām brūvējas un ar katru dienu tai pieaug jēga un juridiskais pamatojums. Es nepavelkos ne uz vienas atsevišķas partijas ilūzijām, ka tā ar tiem pašiem vecajiem principiem (viena lokomotīve, "mēs esam vienkārši labāki cilvēki", "viņi visu dara nepareizi", "mēs pārstāvēsim savējo intereses, jo viņi tās nepārstāvēja", "nāciet ar labām idejām, šī ir jūsu iespēja tās realizēt", "viņi vienkārši bija nekompetenti") pārņems varu un ka kaut kas no jaunām sejām vien kļūs citādāk. Jo problēmas būtība ir nevis sliktā izpildījumā vai sliktās idejās, kuras atliek tikai nomainīt ar labām. Es nepavelkos arī uz sintētiskiem risinājumiem par vēlēšanu sistēmas izmainīšanu. Kas, lai gan kaut kādu labumu var arī brīnumainā kārtā nest, tomēr sapūs tāpat kā jebkura cita sistēma, ja to iemiesos negodprātīgi cilvēki ar pretvalstisku attieksmi pret valsts iekārtu. Problēma ir politiskās kultūras izzušanā. Varbūt ir pienācis laiks mums atkārtoti sev apliecināt, ka mums ir sava valsts, mums ir tā vajadzīga, ka mums ir kaut kas kopīgs pat ar vislielāko politisko pretinieku un tas ir demokrātiskā, tiesiskā valsts iekārta? Šim ietvaram vajadzētu vienot jebkādu politisko uzskatu pārstāvjus, jo tikai šādā ietvarā vispār var notikt "politika".
Sagatavošanās kongresam būtu ne tikai organizatoriska un noskaņojumus apzinoša, bet arī izglītojoša, jo skaidrs, ka šādā kongresā nav iespējams piedalīties un tam nav iespējams sekot, ja mums nav vismaz kopīgas pašas pamata zināšanas par to, kas ir kas. Šīm pamata zināšanām jābūt tādām, kurām piekrīt vismaz aktīvais vairums. Latvijā ir cilvēku grupas, kas neatzīst Satversmi nevienā tās redakcijā. Latvijā ir arī grupas, kuras sapņo par kaut kādu valsti, kur varētu dzīvot bez kaut kādiem nepareizajiem citiem (vienalga ko jūs uzskatāt par nepareizajiem). Saprast, ka neviena no šīm idejām nebūs visiem kopīga, ir daļa no obligātās izglītošanās līdz kongresam. Bet varbūt tieši kongresā tādas idejas ir jāizrunā. Es nezinu. Esmu tāds pats dīvāna speciālists kā vairums no šīs rindas lasošajiem. Bet tas uzskats, tas iegalvojums, ka mēs esam nekvalificēti dīvāna speciālisti — tas jau ir tās politiskās kultūras izzušanas sakne. Proti, mēs neskaitāmies pilntiesīgi polisas dalībnieki. Mums saka, ka mēs nevaram zināt, ko nozīmē Satversme, ko nozīmē kāds tajā lietots vārds, ja neesam izgājuši indoktrināciju un neesam iekalti materiālo atkarību ķēdē. Mums saka, ka mēs nevaram zināt, kas ir vērtīgs cilvēka dzīvē un kas nav. Bet tie ir meli.
Kurš katrs no mums nezina to, ko māca augstās skolās, nezina lietas, kuras izmanto tehnisku lēmumu pieņemšanā, kad jāizšķiras starp kvantitatīvi salīdzināmām alternatīvām, bet mēs zinām un jūtam, ka ir kaut kādas īpašas lietas (un reizēm tās slēpjas pat visvienkāršākajos, šķietami tehniskos lēmumos) — lietas, kas saistītas ar vērtībām, kuras nav ekspertu kompetencē, bet ir pavisam vienkāršas izšķiršanās par to, kas kuram dārgs un cik par to mēs esam gatavi atdot.
Skaidrs, ka mūsu uzskati par to, kas ir dārgs un kas nav, ir ļoti atšķirīgi un ne visus atšķirīgos uzskatus var izmitināt līdzās, bet viena lieta, ko mēs nepieļausim — neviens mums neteiks, kuri ir tie jautājumi, kuros mums nav politiskas teikšanas. Ja mēs gribam ievērot visaugstāko mūs vienojošo politisko likumu Satversmi, tad ir tikai viens jautājums, par kuru var teikt, ka mums kā Satversmē aprakstītajai valsts tautai nav tiesību šaubīties. Un tas ir jautājums par šīs valsts iekārtu — demokrātiska, tiesiska valsts. Un tā kā tieši šajā jautājumā mūsu varneši ir pārkāpuši viņiem piešķirtās pilnvaras, ir laiks sanākt kopā un runāt par valsts iekārtas atjaunošanu, kas ir mūsu pienākums. Vai, ja gadījumā noskaņojums sabiedrībā pavisam nav šāds, atzīt jauno realitāti un vienoties caur šo atziņu. Protams, tad mums būs jāsadzīvo un no laicīgās pasaules jāaiziet ar domu, ka neesam saviem pēcnācējiem atstājuši to politiski visdārgāko, ko saņēmām mantojumā no saviem priekštečiem.
PIELIKUMS. Izgriezums no sprieduma Satversmes tiesas lietā Nr. 2007-10-0102, 31.2 punkta:
Satversmes 2. pants Latvijas tautai un ikvienam Latvijas pilsonim ne tikai piešķir tiesības, bet arī uzliek pienākumus. Visupirms pienākumu neatzīt par spēkā esošiem tādus konstitucionālās iekārtas grozījumus, kas notikuši, neievērojot Satversmē noteikto kārtību. Tāpat ikvienam pilsonim ir pienākums pretoties tiem, kas mēģina antikonstitucionālā ceļā ar spēku graut valsts konstitucionālo kārtību, teritoriālo vienotību vai neatkarību.
Satversme liedz antikonstitucionālā veidā likvidēt Latvijas valsts neatkarību vai tajā nodibināto demokrātisko tiesisko valsti. Ja valsts konstitucionālā iekārta tiek grozīta, neievērojot Satversmē noteikto kārtību, Satversmes 2. pants ir viens no tiem Satversmes pantiem, kuri de iure paliek spēkā visu antikonstitucionālo režīmu pastāvēšanas laiku, nodrošinot Latvijas pilsoņu kopuma tiesības brīvi lemt par savu nākotni.
Latvijas tautai ir tiesības un pienākums atjaunot Latvijas valsti tādā veidā, kādu pieprasa Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskais pamats. Šāds pienākums ir uzlikts arī ikvienam Latvijas tautas loceklim – Latvijas pilsonim, neatkarīgi no tā, vai viņš dzimis pirms vai pēc antikonstitucionāla režīma nodibināšanas.