Par seksuālo orientāciju

Transseksuālisma epidēmijai ir daudzi paralēli veicinošie faktori, bet viens vēsturisks faktors ir tas, ka sabiedrība maldīgi pieņēma homoseksualitāti un vispār seksuālo orientāciju kā bioloģisku identitāti. Nevis kā cilvēka rīcību, par kuru cilvēkam jāuzņemas atbildība un kurai var būt un var nebūt no cilvēka apziņas neatkarīgi pastiprinoši impulsi, bet kā cilvēka bioloģisku identitāti, aptuveni tādu kā dzimums.

Bet seksuālā orientācija tāda nav un nevar būt, jo tā eksistē tikai mijiedarbībā ar vēl kaut ko bez apskatītā cilvēka. Līdz 19. gadsimta otrajai pusei neeksistēja tāda identitāte kā “homoseksuālis”. Bija cilvēki, kas regulāri vai reizēm stājās homoseksuālos dzimumsakaros, bet tas nepadarīja viņus par cita veida cilvēkiem, kamēr vācu kategorizētāji un medicinizētāji to ar viņiem neizdarīja. Savā ziņā mēs joprojām dzīvojam homoseksualitātes kriminalizācijas ēnā.

Konservatīvajam šodien nākas pieņemt homoseksualitāti kā sociālo identitāti tieši tāpēc, ka tā ir vēsturiski tikusi akceptēta un ir izaugušas veselas paaudzes, kam viss kosmoss ir būvēts uz šīs identitātes. Vai pārējai sabiedrībai ir tiesības ierobežot šīs identitātes kultivētāju ekscesus? Tieši tādas pašas tiesības, kādas ir ierobežot, piemēram, musulmaņu identitātes ekscesus.

Homoseksualitātes bioloģiskā sakne (kas visdrīzāk izpaužas vairāk kā aversija pret vai no pretējā dzimuma pārstāvjiem) un grūti pārvaramā vai nepārvaramā psiholoģiskā sakne (dažāda veida bailes vai nespēja veidot intīmu saikni ar pretējo dzimumu) nav pietiekams iemesls, lai šo uzvedību atsevišķi kultivētu kā identitāti. Seksuālo vajadzību apmierināšanas veidi vienmēr ir bijuši pakļauti normām, kuras tiek uzturētas spēkā par spīti mūsu dabiskajām un kultivētajām tieksmēm. Seksuālo dziņu apmierināšanas modernie līdzekļi tikai arvien pārliecinošāk parāda, ka seksuālā orientācija civilizētā sabiedrībā ir normu un iespēju diktēta uzvedība. Tas nenozīmē, ka kāda sabiedrība nevarētu izvēlēties mainīt normas, un mūsu acu priekšā tas arī notiek. Runa ir par konceptuālo ietvaru, kādā tas tiek pasniegts. Vai mēs vienkārši apgaismībā pārstājam, piemēram, sist sievas, vai arī tiek paziņots, ka sabiedrībā dzimst arvien vairāk sievu nesitēju identitātei piederīgie?

Transseksuālisms (sociālās dzimtes “nesaderība”, ne bioloģiski anomālie gadījumi) ir vēl viens mēģinājums būvēt identitāti uz to, kas ir vienkārši uzvedības pazīme. Ja vīrietis pārģērbjas par sievieti vai fantazē, ka varētu būt apveltīts ar kuplām krūtīm un vagīnu, kas viņam būtu rokas stiepiena attālumā, tad viņš vienkārši rīkojas noteiktā veidā, kas nesakrīt ar sabiedrībā pieņemtu uzvedības modeli (vai kaut kur citur varbūt sakrīt). Bet viņa rīcība, par kuru viņam ir jāuzņemas atbildība, nepadara viņu par cita veida cilvēku vairāk, nekā par citas bioloģiskas realitātes iemiesojumu kļūst pirmreizēja slepkava, kad pārkāpj sabiedrībā uzturēto un visai dabiski vairumā dzīvnieku sugu saprotamo dzīvības neaizskaramību.

Mums ir kategoriski jānoraida ideja, ka cilvēka uzvedību attaisno viņa piederība kaut kādām sociāli konstruētām grupām (ja vien nav darīšana ar tādu grupu kā nepieskaitāmie, kuri tad attiecīgi ir nodalāmi no tās sabiedrības daļas, kurā cilvēks atbild par savu rīcību). Tas ir pilnīgs morālas sabiedrības sabrukums, ja viss, kas vajadzīgs manas patvaļas attaisnošanai, ir atbilstošas identitātes ieviešana.

Pedofilijas piesaukšana LGBT kontekstā nav nevietā. Ne tāpēc, ka geji vai transseksuāļi (cilvēki, kas sevi tā sauc) būtu pedofili vai vispār jelkādā veidā ar tādiem saistīti, bet tāpēc, ka mēs ar homoseksualitāti un ar transseksuālismu izgudrojam identitātes, kuras attaisno noteikta veida seksuālu uzvedību. Paralēle ar pedofiliju ir nevis caur konkrētiem cilvēkiem, bet caur konceptuālo sociālās identitātes konstrukciju. Likumsakarīgs nākamais jautājums ir, kāpēc tā nevar būt dabā, ka dažiem cilvēkiem izdodas sasniegt seksuāli intimitāti tikai ar vājākiem, bezpalīdzīgākiem un mazāk pieaugušiem cilvēkiem? Jo novērojumi liecina, ka daži cilvēki tādi patiesi ir. Vai nepietiks piemeklēt viņiem mazāk stigmatizētu apzīmējumu un tad normalizēt šādu uzvedību? Jautājums ir: kāds ir principiālais pamatojums viena veida seksuālas uzvedības nodēvēšanai par identitāti un otras — par noziegumu? Kāpēc otrā arī nav identitāte un tātad attaisnojama kā dabiska?

[Atkāpe. Kāds komentēja, ka tāpēc, ka otrā ir noziegums — pāridarījums. Te jāvērš uzmanība, ka pedofilija kā noziegums ir visai nesena attīstītāko sabiedrību atziņa. Tas, kas sabiedrībā tiek uzskatīts par noziegumu, ir atkarīgs no tās vērtībām. Ja nav pāridarījuma pret vērtībām, tad nav nozieguma. Arī precēta vīrieša un sievietes dzimumsakari vēl nesen, piemēram, Ķīnā, atsevišķos gadījumos bija pārkāpums, par ko draudēja sods. Radot vairāk kā vienu bērnu, tika uzskatīts, ka pāris ir noziedzies pret Ķīnas sabiedrību, kura cieta no pārapdzīvotības. Šī iestarpinājuma būtība ir īpaši uzsvērt, ka uzvedības nenoziedzīgums nevar kalpot par rādītāju, vai tā ir bioloģiskas identitātes pazīme vai nav.]

Atbilde ir tāda, ka cilvēku sabiedrībā seksuālā uzvedība patiesībā nav bioloģiski dabiska. Ar bioloģiski dabiskiem šeit jāsaprot tāda veida apstākļi, kad cilvēka organisms uzvedas cilvēkam nekontrolējamā veidā, kā tas ir, piemēram, pie ģībšanas. Mēs nevienu nesaucam pie atbildības par noģībšanu (varbūt tikai par sevis novešanu līdz tādam stāvoklim). Ir pieņemts, ka normālam cilvēkam nav tādi dabiski apstākļi, pie kuriem viņš nekontrolēti stājas dzimumsakaros ar pirmo pretimnākošo pretējā dzimuma pārstāvi. Cilvēku sabiedrībā lielu lomu dzimumsakariem spēlē normu (kuras uztur spēkā arī potenciālie partneri) uzliktie ierobežojumi. Ja seksuāli aktīvajā vecumā esošam cilvēkam neizdodas apmierināt dzimumtieksmi viņam vēlamākajos veidos, tad viņš to dara ar nākamajiem iespējamiem (un paša sev morāli atļautiem) veidiem. Var jau uzskatīt to par orientāciju, bet pēc būtības tie ir vēlmju un apstākļu sadursmes iznākumi. No psiholoģijas ir zināms, ka cilvēks nepārtraukti nodarbojas ar savas rīcības racionalizāciju. Tas, ka gejs var nejusties, kā sieviešu atraidīts, neapgāž šo tēzi. Tikpat labi tas var būt stāvoklis, ka neviena sieviete geju neapmierina. Kaut vai tāpēc, ka neviena sieviete nevar viņam emocionāli sniegt to, ko viņš gaida no cilvēka, ar kuru ļausies fiziskai tuvībai. Iemeslu ir miljardiem.

Mana tēze ir, ka cilvēka “heteroseksuālā orientācija” cilvēku sabiedrībā ir tikpat lielā mērā apstākļu (tai skaitā audzināšanas) spiesta, cik “homoseksuālā orientācija”. Cilvēku vada ne tikai seksuālas dziņas. Jautājums ir: vai uzlūkot cilvēka beidzamo izvēli, ar kuru partneri stāties dzimumsakaros, kā viņa atbildīgu rīcību vai nekontrolētu ļaušanos savām dabiskajām “orientācijas” tieksmēm? Ja latviete apprec ārzemnieku, iespējams, citas rases pārstāvi, vai viņa ir atklājusi savu piederību kādai īpašai orientācijai vai vienkārši izdarījusi savu individuālo izvēli par labu konkrētam partnerim?

Jo vairāk identitātes mēs izgudrosim individuālas rīcības izvērtējuma vietā, jo dziļāk purvā mēs iesim.