Par tīru biogrāfiju

Viens no dīvainākajiem un morālo pagrimumu cementējošākajiem modernā cilvēka morāles likumiem ir likums, ka, ja viņš ir vienreiz kādā konkrētā formā sagrēkojies, tad viņš nedrīkst vairs nekad apgalvot, ka šādi rīkoties ir grēks. Piemēram, ja esi vienreiz dzīvē krāpis sievu, tad tev nebūs sacīt, ka krāpt sievu ir nepareizi.

No vienas puses tas it kā uzveic liekulību, no otras — tas izslēdz daudz nozīmīgāko grēku atzīšanu, nožēlu un piedošanu. Taču tur ir visa sāls. Līdz ar to patiesībā šis modernais likums neuzveic arī liekulību. Cilvēki tikai arvien paniskāk cenšas slēpt savus nodarījumus, noliegt tos un, to darot, pastrādā jaunus grēkus.

Skaidrojot “tīru” politiķu meklējumus, kāds tviterists rakstīja:
“Jaunības dienas "nedarbi" bieži vien ļoti labi kalpo šantāžai un [..] kādu vēlmju sasniegšanai. Tāpēc no politiķiem augstākajos amatos tomēr prasa visai "tīru" biogrāfiju. Vai vismaz ļooooooti labi nomaskētus nedarbus.”
Tas tā ir tikai tādā gadījumā, ja cilvēks paniski baidās no jaunības dienu “nedarbu” atklāšanās.

Neesmu bijis saistīts ar drošības iestādēm, tāpēc nezinu, kāda ir prakse patiesībā, bet nevainojamo biogrāfiju un reputāciju meklēšana ir galīgi aplama. Ja tāda ir prakse, tad, kā jau racionālā prāta iekārtotajā pasaulē dabiski notiek — rezultāts ir pilnīgi pretējs vēlamajam.

Atbildīgā amatā vajag nevis cilvēku ar tīru biogrāfiju, bet cilvēku, kuram nav bail par kaut kā nākšanu gaismā — kuram nav vēlmes un nevar rasties vēlme kaut ko slēpt vai nomaskēt, kurš nekam nepiekritīs apmaiņā pret ziņu par sevi neizpaušanu. Tīra biogrāfija ir tikai sagatavotām marionetēm, kuras pašas nekad nav neko lēmušas un tāpēc nav kļūdījušās. Jebkuru cilvēku, kas nav vakar izprintēts klons, var manipulatīvi sasaistīt ar citiem cilvēkiem un notikumiem, kas metīs ēnu. Svarīgāka par šo apsūdzību saturu ir cilvēka reakcija uz to. Cilvēks ar šķietami vai pat objektīvi tīru biogrāfiju un panisku vēlmi saglabāt iespaidu par tādu ir kā reiz viegli manipulējams. Vai mums nav nesena pieredze ar augstu valsts amatpersonu, kas ir melojusi pilnīgi nesvarīgos jautājumos? Zīmīgi, ka tieši tāpēc, lai radītu iespaidu par cēlu reputāciju.

Atklātība, paļāvība un pazemība no paša neatkarīgu spēku priekšā ir brīnumainas zāles, kurām nav daudz pretlīdzekļu.

Atbildīgā amatā daudz svarīgāk par biogrāfisko iespaidu ir gādāt, lai cilvēks nenonāk situācijās, kurās viņš var noiet no šaurā ceļa. Biogrāfijas fakti var liecināt par cilvēka spējām turēties uz ceļa, tas ir tiesa.

Tāpat kā mēs savas mājas un darba vidi iekārtojam tā, lai veicinātu sava potenciāla realizēšanos (un nevis, lai maksimizētu, piemēram, baudu), tā amatpersonai jābūt nodrošinātai finansiāli, organizatoriski un cilvēciski ar visu nepieciešamo, lai pēc iespējas atvieglotu turēšanos uz šaurā, pareizā ceļa. Tas var būt arī pavisam tik vienkārša lietā kā neatrašanās vienatnē, izņemot meditatīvos vai lūgšanu nolūkos.

Nesen tviterī redzēju visai nejauku viedokļu apmaiņu par to, kādai jābūt attieksmei pret dzīvesbiedra komandējumiem un nakšņošanām ārpus mājas. Ja jūs neuzticaties savam dzīvesbiedram vai ieceltajai amatpersonai, tad nav, protams, vērts nekādus mehāniskus risinājumus gudrot. Bet, ja uzticaties, tas neatceļ cilvēka grēcīgo dabu un iespēju noteiktos spiedīgos apstākļos izdarīt lēmumus, kas tālāk ved pie vēl sarežģītākiem apstākļiem, kuros jāizdara morālas izvēles.

Mēs dzīvojam nekad iepriekš neeksistējušā vidē, kurā cilvēks ir atstāts viens pats cīņā ar visiem kārdinājumiem. Bet tam tā nav jābūt.