Par valodu

Jebkādu nesertificētu, beigās ar diplomu neapliecināmu un ne pie kādas prestižas institūcijas vai pazīstama guru vārda nepiekabināmu kursu pabeigšanas galvenā vērtība ir tieši tā, ka tiem neeksistē nekāds simbolisks aizvietotājs. Līdz ko tiek radīta zīme, kuras uzrādīšanas gadījumā var pavērt durvis (izlaist soļus īstenības pierādīšanā), tā šīs zīmes iegūšanas mehānisms dabiski korumpējas.

Līdz ko mīlestību var apliecināt ar apgalvojumu “es tevi mīlu”, tā mīlestība pārstāj eksistēt. Lai kas tā būtu bijusi pirms ietērpšanas vārdos, tās vietā nu ir simbolisku transakciju ķēde.

Vārdiem “es tevi mīlu” ir nozīme un īsta mīlestība ir patiešām iespējama arī starp cilvēkiem, kas šos vārdus lieto. Taču tas notiek tikai tad, ja ar šiem vārdiem nepietiek, lai pierādītu to, ko tie izliekas pasakām.

Līdz ko ir vārds, kas kaut ko apzīmē, tā paveras iespējas manipulācijai un meliem, izmantojot šo pašu vārdu ne īsti tam, ko tas apzīmē.

Cilvēka izdzīvošanas instinkts liek viņam rīkoties saskaņā ar savām vajadzībām. Ja kādā brīdī ar “zīmes uzrādīšanu” (vārda lietošanu) varēs iegūt akūti nepieciešamo, tad cilvēks to darīs. Atziņa, ka cilvēks dabiski korumpējas, nav balstīta nekādā teoloģijā vai kādos iedomātos morāla pagrimuma laikos veiktos novērojumos. Tā izriet no saziņas starp autonomiem indivīdiem. No valodas.

Cilvēkam nav jāpieņem apzināts lēmums ar konkrētu vārdu saprast mazāk, nekā vārds vai cita veida zīme “sākotnēji” simbolizēja. Tas izriet no cilvēka ierašanās pasaulē, kas ir radīta pirms viņa. Ja cilvēks pats nav radījis zīmi, piemēram, vidusskolas diplomu, tad viņam tā jau bez jebkāda ļauna nodoma nav “līdz galam” izprotama. Cilvēks šīs zīmes nozīmi saprot no vidē novērojamām zīmes attiecībām ar citām viņam pazīstamām un, iespējams, daudz reālākām. Šī ir tikai ilustrācija tam, ka cilvēks un tā radītās sistēmas korumpējas no dabas un bez jebkāda slikta nodoma.

Mēģinājumi lauzt šo dabu — ar visādu mehānismu palīdzību nodrošināt, lai tomēr tiktu izpildītas “īstās” lietas prasības (piemēram, lai vidējās izglītības atestāts patiešām, patiešām nozīmētu kaut kādas konkrētas vērtīgas zināšanas) — paši novirza cilvēku no īstenības. Kura jaunā prasība būs grūtāk izpildāma vai kuras prasības izpildes demonstrācija nesīs vislielākos augļus, tā kļūs par jauno zīmes nozīmi. (Konkrētajā gadījumā, starp citu, risinājums ir jebkādas nozīmes laupīšana vidusskolas diplomam, pasludinot to par nevērtīgu.)

Centieni atrast pilnīgu tehnoloģiju (tai skaitā likumdošanu), kas panāktu vēlamo (nekorumpēto) stāvokli kā fiksētu, riskam nepakļautu regulējumu noved pie cilvēka padarīšanas par bitei vai skudrai līdzīgu radību.

Kad radība tiek ieslēgta mehānismā, kurā tai nav vairs vaļas mehānismu sabotēt, tās pēcnācēji ar laiku zaudē jebkādas attiecīgajā iepriekšnoteiktajā vidē liekas prasmes un kļūst par mazāk attīstītajiem zvēriņiem, kas bauda transu —svētlaimi. Ir tas, kas ir. Paradīze uz zemes.

Arī reliģisku dogmu var uzskatīt par zināmu tehnoloģiju. Un fundamentālisti reizēm šķiet patiešām uzvedas kā skudras tajā. Bet kristietības tehnoloģija ļoti labi saprot, ka cilvēks, lai tas saglabātu to, kas to atšķir no zvēriem, nedrīkst tikt ieslodzīts debesīs uz zemes. Tikumiska dzīve, ko es saprotu kā pastāvīgu noiešanu no ceļa un atgriešanos uz tā, ar mētāšanos uz tikumu asīm, kur jebkuras ass abos galos ir netikums — tas ir vienīgais veids, kā saglabāt brīvību kļūdīties un tātad cilvēcību. Tikumības nepieciešamības noliegums un mēģinājumi tā rezultātā radušās sociālās problēmas risināt ar parastā cilvēka nekontrolētām tehnoloģijām ir vistumsonīgākā mūsu laikmeta ideja.