Par vārda brīvības lielisko stāvokli Latvijā
Kāpēc Latvijā šobrīd nav neviena pamatstraumes žurnālista, kas konstruktīvi skaidrotu Trampa administrācijas politiku Ukrainas jautājumā un aizstāvētu viedokli, ka piektdien Baltajā namā notikušais bija kauna traips Zelenskim? Kā tā var būt, ka jebkurā citā Eiropas valstī ir prominenti žurnālisti, kas kritizē Ukrainas puses rīcību, bet tikai Latvijā teju viss intelektuālais zieds redz vienkrāsainu bildi par sliktu Trampam un Vansam? Par notikumiem Baltajā namā jau rakstīju. Tā nav šodienas tēma. Šodienas tēma ir, kā mēs esam nonākuši pie tādas intelektuālas nabadzības. Un atbilde ir vārda brīvībā. Domas brīvībā. Spējā sarunāties un par pilnu uztvert cilvēkus, kuri ir citādās domās.
Jāzeps Baško
Jā, ir taisnība tiem, kas saka, ka Latvijā ar vārdu brīvību stāvoklis formāli ir labāks nekā teju jebkurā citā pasaules valstī. Galu galā pie mums neviens vēl nav ielikts cietumā par lūgšanos pie aborta centra, par svēto rakstu citēšanu vai par lūpas uzkrāsojuša veča nosaukšanu par vīrieti. Pie mums patiesi var pateikt jebko. Labi, varbūt jūs pēc tam uzskatīs par neaudzinātu, neizglītotu atpakaļrāpuli un jūs nekur neaicinās, bet jūs drīkstat izteikties. Labi, jums nebūs bazūnēt, ka Vonsovičs bija padomju vara un nedrīkst kritizēt ģenerālprokuroru Stukānu. Bet to var skatīt arī personiski, proti, nedrīkst būt Lato Lapsa. Ja mēs uz brīdi pieveram acis uz aizliegumu būt Lapsam, tad Latvijā ar vārda brīvību viss ir normāli. Labi, ja kritizēsiet premjeru vai premjerieni, tad jūs būsiet daļa no koordinētas nomelnošanas kampaņas, bet tie jau tikai tādi ziediņi. Cietumā jūs neliks. Ak, jā, Aivis Vasiļevskis pasēdēja cietumā par kaut kādiem sacerējumiem, un neviens neiepīkstējās ne vārda, bet, nu, tas sīkums. Vasiļevskis taču marginālis. Kā nekā, par vārda brīvību Latvijā parasti runā tikai tad, kad tā attiecas uz sevi vai sev tīkamu uzskatu paušanu. Vai es varu izteikties? Varu. Tātad viss kārtībā.
Kur tad ir problēma? Problēma ir tieši tajā, ka teikt jau jūs varat visu, kas ienāk prātā. Bet sabiedrībā uz skatuves jūs pieņems tikai tad, ja jūs ieturēsiet vienu pareizo līniju. Kovidlaikā bija tāda līnija. Kara jautājumā arī ir tāda līnija. Un līnija nebūt nav starp to, vai jūs atbalstāt uzspļaušanu uz suverēnu valstu robežām, vai atbalstāt izvarošanu, bērnu nogalināšanu, kara gūstekņu spīdzināšanu un tamlīdzīgas lietas. Nē, līnija ir, vai jūs publiski atbalstāt vispilnīgāko un nepārprotamāko "patriota" programmu. Vai tomēr jūs esat Kremļa aģents. Neviens jums nespiež plivināt Ukrainas karogu, bet pamēģiniet tikai pateikt kaut ko tādu, ko vistumsonīgākais saukļu kara varonis varētu pārprast kā minstināšanos Ukrainas atbalstā.
Viens no populārākajiem lasītāju komentāru žanriem ir, ka lasītājs ir vīlies autorā. Līdz šim autors esot rakstījis visu daudz maz pareizi un apgaroti, bet nu gan reizi par visām reizēm ir izlīdusi āža kāja, un autora patiesā daba atklājusies. No šīs dienas autors ir liekams melnajos Kremļa aģentu sarakstos.
Šodien, kad Latvijā ir īpaši jāmeklē kāds žurnālists, kas uzdrīkstēsies Zelenski nosaukt par neprāti, mēs saskaramies ar šīs tumsoņu loģikas sekām. Visapkārt vieni "patrioti". Labi, virtuvē viņi varbūt arī izrunājas kā īsteni Kremļa aģenti un, piemēram, apšauba Ukrainas dalību Eiropas Savienībā, bet televīzijā, radio un socmedijos tādi "patrioti", ka prieks. Un pats labākais, ka situācija viņiem ir ļoti vienkārša un komfortabla, pat spēcinoša. Kā nekā visi pieklājīgie cilvēki publiski domā identiski! Un visi ir vienisprātis, ka tie, kas domā citādāk, ir idioti un Kremļa aģenti. Vai nav lieliska ekosistēma?
Sabiedriskās domas vitalitāte nemājo akmenī cirstā patieso atzinumu vācelītē, kuru kompilē LSM redaktori vai latvietības baznīcas augstie priesteri. Sabiedriskā doma dzīvo švammē, kurā vienlaicīgi figurē un nepārtraukti apmaisās, viena pret otru atsitas un formulējas konfliktējošas, pretrunīgas idejas. Mainoties apstākļiem un ienākot jaunai informācijai, dažas no šīm idejām izrādās aplamas ilūzijas, citas izrādās dzīvotspējīgākas. Dažas ir derīgas vienā aspektā un mērogā, bet mazāk derīgas globāli. Brīvā sabiedrībā neviens pēc tam netiesā tos, kuri kādu laiku ir uzturējuši pie dzīvības arī kādā brīdī šķietami pastulbas idejas. Jo idejas ir gēni, kas kādam organismam ir jāpārnes. Ja visi gēnu nesēji tiek izmantoti identisku mantru pārnēsāšanai, tad visa populācija ir faktiski vienas idejas vērta, kas dzīvos tik ilgi, kamēr šīs idejas daļēja aplamība visu populāciju neiedzīs evolucionārajā strupceļā. Tā ka turpiniet atsekot visiem, kas teic jums netīkamas lietas, un agri vai vēlu jums visapkārt būs pelēka, bet ļoti silta, iejūtīga, vienprātīga un draudzīga masa, ar ko neizbēgamais trieciens pret betona sienu nebūs tik vientuļš.