Par politiskā oponenta psiholoģizāciju
Politiskajā arēnā ir noraidāma jebkāda oponentu psiholoģizācija.
Viskaitējošākā psiholoģizācija ir tā, kas noraida arēnas dalībnieku, viņa iesaisti izskaidrojot ar kaut kādiem nepareiziem psiholoģiskas dabas dzinuļiem. Piemēram, kā neveiksmi citos lauciņos, vainas izpirkšanu, kā mazvērtības komplekus, kā narcisismu u.tml. Šos cilvēku aprakstošos modeļus jūs varat izmantot, lai privāti prognozētu otra rīcību, bet tie nevar kalpot par politiskas argumentācijas līdzekli. Galvenokārt tāpēc, ka šie argumenti tikpat lielā mērā attiecas arī uz jums.
Mēs vienmēr rīkojamies kaut kādu ne līdz galam apvaldītu impulsu iespaidā. Kāds ir pareizais impulss iesaistīties politiskajā? Ikviens cilvēks, kurš atzīst vismaz vēl viena cita līdzvērtīga cilvēka eksistenci, ir politisks radījums. Ir morāli pareizi un ir morāli nepareizi apzinātie nodomi iesaistīties politikā (piemēram, tādi, kas grauj pašas politikas, tas ir, rīcības izvēles, iespējamību), bet nav ne pareizu, ne nepareizu objektīvi nenosakāmu un nepārbaudāmu impulsu, kas “patiesībā” cilvēku mudina atkal un atkal ņemties.
Mēs tiesiskuma evolūcijas gaitā esam novilkuši robežu starp personu un pārējo pasauli tur, kur viena cilvēka iedarbība kļūst novērojama otram. Kamēr jūs darāt tādas lietas, kas nav nekādi redzamas pārējai pasaulei, jūs darbojaties savas personas iekšienē. Tiklīdz iedarbība ir novērojama citam (ja tas cits būtu blakus un apveltīts ar labām maņām), jūsu darbībai iestājas atbildība pārējo cilvēku priekšā. To nu var saukt par jūsu rīcību.
Kad jūs sakāt, ka otrs mēģina kompensēt kādu traumu, jums var būt absolūta taisnība no kaut kādas vienas zinātniskās psiholoģijas skatpunkta, bet jums nav nekādu tiesību šo faktu izmantot politiskā diskusijā, jo jūs pārkāpjat to robežu, līdz kurai mēs vērtējam personas atbildību. Politiskais ir spēle ar noteikumiem starp līdztiesīgiem spēlētājiem. Viss cits ir vai nu karš, vai administratīva darbība.
Viss augstāk pateiktais nenozīmē, ka nevar šķetināt cilvēka nodomus politikā. Nodomus var izvērtēt pēc cilvēka konkrētas rīcības. Nodomi nav psiholoģiski. Neviens cilvēks nerīkojas ar nodomu, piemēram, izlīdzināt kādu psiholoģisku disbalansu. Visa psiholoģijas disciplīna darbojas uz pieņēmumu, ka eksistē vēl kaut kāda dimensija bez tās, kurā cilvēks pats redz savu rīcību. Cilvēks domā, ka viņš cīnās par taisnīgumu, bet psiholoģijas zinātne tur saskata kaut ko citu. Ja taisnīguma cīnītāja rīcības rezultātā notiek ne tas, ko cīnītājs teicas darām, tad pārmetums var būt tikai par šīm konkrētajām sekām un ne par kāda eksperta noteiktu psiholoģisko stāvokli. Pēc novērotā var mēģināt un politiskajā lauciņā ir jāmēģina šķetināt, kādi ir cilvēka īstie nodomi, taču tas ir jādara, nepieskaroties cilvēka psiholoģiskajai konsistencei, kuras šķetināšana ir jāatstāj privātām pārdomām un speciālista kabinetam.
Liegums runāt par psiholoģisko nekādi neierobežo godprātīgu diskusijas dalībnieku kritizēt kādu apmātu neprāti, jo jebkurai “traumai”, ja par to vispār sāk runāt, eksistē reāls iemiesojums — reāla rīcība, kas tad arī ir jāanalizē. Ja jūs nevarat pierādīt konkrētās rīcības vai apgalvojuma nepareizumu, tad nav nekādas nozīmes tam, ka darītājs vai teicējs jūsuprāt ir traks.