Progresīvais vājprāts

Progresīvais vājprāts (piemēram, partijas "PROGRESĪVIE" aktīvistu aicinājumi, piemēram, mainīt latviešu valodas gramatiku, lai dzimtes kalpotu nevis dzimumiem, bet identitātēm un aicinājumi ieviest bezdzimumu tualetes dažreiz liek mazliet padomāt. Vakar no rīta uzrakstīju dažas domas par jaunu valodu, par grupām un par sociālo realitāti.

Normāliem cilvēkiem tāda spriedelēšana kā zemāk nav vajadzīga. Veselais saprāts detektē šādas blēņas bez apzinātas domāšanas.

Par valodu

Pieņemsim, ka eksistē populācija, kuras visi indivīdi ir izdalāmi pēc kaut kādām eksperimentāli konstatējamām pazīmēm grupās X, Y un trešajā grupā "ne X, ne Y", ko vienkāršoti sauksim par Z. Grupa Z ir paredzēta tiem gadījumiem, kad empīriskie novērojumi ir neskaidri, piemēram, kad pēc viena rādītāja indivīds ir pieskaitāms grupai X, bet pēc cita — grupai Y. Līdz ar to piederība grupai Z arī ir objektīva, tas ir, pierādāma tādam vērotājam no malas, kurš ir pazīstams ar grupu X un Y pazīmēm.

Ko tas nozīmē, kad grupai X piederīgais x1 uzstāj, lai visi pārējie populācijas indivīdi pārstāj viņu pieskaitīt grupai Y? No vienas puses indivīds x1 uzstāj uz grupas X definīcijas maiņu jeb uz valodas pārmaiņām. Tiek piedāvāts ieviest jaunu valodu, kuru sauksim par otro, un tajā vārdu nozīmes ir mazliet citādākas nekā tās bija iepriekš — pirmajā valodā.

Indivīds x1 uzstāj, ka otrajā valodā vārds X apzīmē visus tos, kas faktiski (jeb pirmajā valodā) ir X, izņemot indivīds x1. Droši vien, ka indivīds x1 uzstās uz kaut kādām pazīmēm, pēc kurām izņēmuma gadījumu varētu vispārināt, jo diez vai viņš iedomājas, ka visa pārējā sabiedrība mainīs savu valodu viņa viena paša dēļ. Mūsdienās tipiski šo pazīmi vispārina, pasakot, ka pazīme ir tas, kā indivīds pats sevi redz — kā indivīds sevi identificē. Tātad indivīds x1 uzstāj, ka otrajā valodā (kas kļūs par obligāto visā sabiedrībā) ar vārdu X ir jāapzīmē visi tie, kas faktiski ir X, izņemot tos X, kuri paziņo, ka viņi nav X. Ievērojiet, ka definīcija joprojām satur empīriski novērojamos, pirmajā valodā saprotamos "faktiski ir X" un "paziņo, ka nav X". Ievērojiet arī, ka šī definīcija nav izsakāma otrajā valodā, jo otrajā valodā vārds X nenozīmē to empīriski novērojamo, ko tas nozīmē pirmajā valodā. Ja jauno definīciju lasa otrajā valodā, tad sanāk pilnīga putra, no kuras ārā ir tikai divi ceļi: 1) pajautāt visiem, vai viņi ir aprakstāmi ar vārdu X, 2) ieviest otrajā valodā vārdu W, kurš tiks izmantots, lai apzīmētu to, kas pirmajā valodā tika apzīmēts ar X.

Ja ejam pa pirmo ceļu, tad konstatējam ne tikai to, ka seko praktiskā ziņā neiespējama un visu pārējo sabiedrību traucējoša blēņošanās, bet arī to, ka otrajā valodā kļūst neizsakāma tā empīriski novērojamā realitāte, kuru bija iespējams izteikt pirmajā valodā. Respektīvi, no otrās valodas tiek dzēstas zināšanas par pirmajā valodā esošo dalījumu X, Y, Z un no tā izrietošajām atziņām. Stāsti, romāni, zinātniskās publikācijas, hronikas, avīžraksti,  likumi, rituāli, paražas, tautas gudrības, derīgi un nederīgi stereotipi, anekdotes — tas viss zaudē savu kā faktoloģisko, tā simbolisko nozīmi, šajos zināšanu kopojumos pazūd iekšējā loģika, tie kļūst nesakarīgi, kas nozīmē, ka laika gaitā tie dabiski izzūd no kā no kolektīvās, tā no individuālās atmiņas.

Ja ejam pa otro ceļu un ieviešam otrajā valodā vārdu W, kurš tiks izmantots, lai apzīmētu to, kas pirmajā valodā tika apzīmēts ar X, rodas jautājums — kāpēc neieviest pirmajā valodā jaunu vārdu, kas, nemainot vārda X nozīmi, vienkārši apzīmēs šo no katra indivīda atbildes atkarīgo jauno grupēšanu? Mainīt esošos vārdus, kur labāk būtu ieviest jaunus, ir politiska taktika, jo, atļaujot tiesību aktos lietotos vārdus X vai Y attiecināt pēc sirds patikas, indivīds var pieprasīt visas uz attiecīgo grupu attiecināmās tiesības.

Objektīvās grupas un deklaratīvās grupas

Cilvēku grupas var dalīt divās kategorijās: 1) objektīvās grupas, 2) deklaratīvās grupas. Objektīvās grupas (objektīvi konstatējamās) ir tās, kurām mēs piederam neatkarīgi no mūsu piederības izvēlēm un otrajā grupā ir tās, kurām piederam mūsu izvēlēta paziņojumu (deklarāciju) rezultātā. Dažkārt dalījums ir neskaidrs, jo viens un tas pats vārds var tikt izmantots grupām dažādos kontekstos, turklāt ir jāpaskaidro arī tas, ko nozīmē izvēlēties piederēt grupai.

Aplūkosim piederību grupai "likumpārkāpēji". No vienas puses normālā valstī ar sakarīgiem likumiem katra indivīda paša ziņā ir izvēlēties pārkāpt vai nepārkāpt likumus. Bet izvēle pārkāpt vai nepārkāpt likumu nav tā izvēle, kas šajā diskusijā ir būtiska. Mūs interesē izvēle sevi saukt par "likumpārkāpēju" vai nesaukt. Šādā ziņā runa ir par deklaratīvu grupu "likumpārkāpēji". No otras puses, valsts pārvaldības kontekstā, indivīda identificēšanās vai neidentificēšanās ar apzīmējumu "likumpārkāpējs" nav no svara — viss ir atkarīgs no tā, kādi indivīda nodarījumi ir tapuši zināmi varas iestādēm un kā tos ir traktējusi tiesu vara. Ja tie pārkāpj likumus, tad cilvēks ir likumpārkāpējs neatkarīgi no viņa izvēles, kā sevi dēvēt. Tādā ziņā runa ir par objektīvu grupu.

Uzskatu, ka likumi nevar runāt par deklaratīvām grupām un arī nerunā par tādām. Likumi nerunā par tādām grupām, kurām cilvēks var sevi pieskaitīt vienkārši ar mutisku paziņojumu vai tādu sociālu uzvedību, kuras būtība ir paziņot (deklarēt) savu piederību grupai (piemēram, publiski pausts sašutums, iešana uz kādu citai grupai domātu tualeti u. tml.). Pirmkārt, tāpēc, ka likumi attiecas arī uz tiem cilvēkiem, kas nav nekur deklarējuši savu piederību visām grupām, par kurām runā likumos. Piemēram, atsauces uz nepilngadīgām personām likumos neattiecas tikai uz tiem, kas ir paziņojuši, ka ir nepilngadīgas personas. Otrkārt, likumi attiecas ne tikai uz grupas locekļiem, bet arī uz citu sabiedrības locekļu attiecībām ar šo grupu. Ja pārējā sabiedrība nevar objektīvi spriest par indivīda piederību tādai vai citādai likumos regulētai grupai, tad likumiem nav praktiskas jēgas. Tikai nonākot tiesas priekšā un reģistrējot visu iesaistīto cilvēku piederību visām iespējamām deklaratīvajām grupām, varētu izspriest faktisko stāvokli — vai kādam kaut kas pienākas, vai kādam ir kādi pienākumi, vai kādam ir kā deklaratīvas grupas loceklim kaut kas nodarīts. Tādējādi tiesā iesaistītie indivīdi ar savām deklarācijām varēs jau tiesas laikā manipulēt faktiski notikušo un līdz ar to arī tiesas iznākumu, lai gan viņi nekad nevarēs būt līdz galam droši, ja visiem dalībniekiem savas deklarācijas uzdos iesniegt vienlaicīgi. Ja likumi runātu par šādām deklaratīvām grupām, tad būtu jānosaka kārtība, kādā indivīds var mainīt savu piederību grupai, tai skaitā, cik reizes to var darīt. Un līdz ko tas tiktu izdarīts, tā mēs vairs nerunātu par kaut kādu cilvēka paša deklarētu grupu, bet par juridiski konkretizētu grupu, piederība kurai ir konstatējama objektīvā realitātē vai kura ir fiksēta ar noteiktiem dokumentiem. Sakarīgi likumi nevar runāt par grupām, kuras nav nedz empīriski novērojamas, nedz kaut kur juridiski fiksētas.

Ir būtiski saprast likuma garu — vai tas ir rakstīts par cilvēkiem, kas iet uz sieviešu tualeti un sauc sevi par sievietēm, vai par cilvēkiem, kas dzimšanas brīdī bija pieskaitāmi sieviešu dzimumam. Ja neievēro likuma garu, tad varētu pateikt, ka piketa "dalībnieks" ir līdzīgi kā deklaratīvā "sieviete" — viņš sieviešu tualetes vietā iet piketā un kļūst par dalībnieku, līdz ar to uz viņu attiecas visi noteikumi par piketa dalībnieku. Bet šī analoģija nav precīza, jo piketa "dalībnieku" grupas būtība ir tieši dalība pasākumā, uz kuru attiecas, piemēram, likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem". Vārda "sieviete" lietojuma likumos būtība nav nedz dalība Satversmē noteiktajā laulībā, nedz iešanā uz sieviešu tualeti, nedz atrašanās sieviešu cietumā, nedz arī jušanās kā "sievietei".

Cilvēks, kurš piedzimis ar krāniņu

Valsti neinteresē indivīda identificēšanās vai neidentificēšanās ar apzīmējumu "vīrietis". Tā būtu valsts iejaukšanās indivīda uzskatos un savā ziņā nepraktiska indivīda uzskatu uzspiešana pārējai sabiedrībai. Kad valsts runā par vīrieti, piemēram, Satversmes 110. pantā, valsts runā par tiem cilvēkiem, kas, stipri vienkāršojot un dažus izņēmuma gadījumus izslēdzot, piedzimuši ar krāniņu. Tas nav krāniņš, kuru var piešūt vai kuru var nogriezt. Tas ir krāniņš, kurš bija vai nebija klāt piedzimšanas brīdī. Protams, runa ir vairāk par mašinēriju, kas balsta krāniņu, bet šīs praktiskās diskusijas ietvaros krāniņš dzimšanas brīdī ir pietiekami skaidra pazīme, kas ļauj atšķirt to, kas ir vīrietis un kas nav vīrietis. Tā ir pazīme, kas nav pilnīgi nekādā ziņā atkarīga no paša indivīda rīcības, paziņojumiem un krāniņa pašreizējā stāvokļa. (Ja cilvēks pašreiz ir miris, tas nemaina faktu, ka cilvēks savulaik bija dzīvs.)

Cilvēks, kurš piedzimis ar krāniņu, var paziņot, ka viņa "vārds" ir "Jānis Bērziņš", un šis pats cilvēks var paziņot, ka viņa "dzimums" ir "sieviete". Domājams, ka ikvienam ir skaidrs, ka neviens likums nerunā par šo konkrēto "Jāni Bērziņu". Varbūt ne tik viegli ir uzreiz saprast arī to, ka neviens likums nerunā par šo konkrēto "sievieti". Šis "Jāņa Bērziņa" izmantotais apzīmējums "sieviete" attiecināts uz sevi ir tikpat vērtīgs tiesību kontekstā kā, ja "Jānis Bērziņš" paziņotu, ka nav "likumpārkāpējs". Viņš tā var paziņot, bet tas nenozīmē, ka uz "Jāni Bērziņu" tagad automātiski attieksies tie apgalvojumi, kas attiecas uz cilvēkiem, kas nav "likumpārkāpēji".

Likumu grozījumu rezultātā padarīt nedeklaratīvu grupu (dzimums) par deklaratīvu grupu būtu pretrunā tiesiskās paļāvības principam. Tam notiekot, būtu jāpārstrādā visi likumi, kur šī grupa ir minēta, lai tie nezaudētu savu sakarīgumu, iekšējo loģiku, kas balstījās uz iepriekš empīriski novērojamajām grupas pazīmēm.

Netaisnīgā sociālā realitāte

Jebkurš empīriski novērojamas grupas apzīmējums agri vai vēlu cilvēku sabiedrībā apaug ar sociālo realitāti. Piemēram, ar laiku par X sāk stāstīt anekdotes vai no X sāk gaidīt uzvedību, kas nav tieši saistīta ar grupas X bioloģiju, bet kas ir savā ziņā vietējās kultūras artefakts. Tie var būt gan vērtīgi, gan mazāk vērtīgi īsceļi, kā sabiedrībā spriež un rīkojas attiecībā pret šīs grupas indivīdiem. Protams, indivīds x1 drīkst aizstāvēt savu individualitāti un uzstāt, ka ne visas sabiedrības uzspiestās atziņas par grupas X attiecas uz viņu, bet tas nemaina eksperimentāli konstatējamo šī indivīda piederību grupai X. Ja kādā brīdī sabiedrībā izveidosies priekšstats, ka manai asinsgrupai piederīgie visi ir vampīri, tas nenozīmē, ka es savas individualitātes  vai pat dažu savas asinsgrupas brāļu (kas nav vampīri) aizstāvēšanai drīkstēšu pārdefinēt savu asinsgrupu un likt donoru centram reģistrēt manis nodotās asinis kā citai grupai piederīgas.