Sabiedrības veselības pārvaldības metodes
Skaidrs, ka pastāv dažādas formas, kā sabiedrība ir vienojusies apzināti vai neapzināti, vēsturiski, kā tiks pārvaldīta sabiedrības veselība. Ja sabiedrība vienojas, ka veselība ir kaut kas tāds, kas nav parastajam cilvēkam atklātā valodā bez izlikšanās pasniedzams, un ka tas ir jāuztic kaut kādiem ekspertiem, kas šajos amatos nav ievēlēti, un ka šī te "veselība", vienalga kā eksperti to saprot, pārtrumpo visas citas cilvēka eksistences dimensijas, ja "veselība" ir tāda kā gēnu baseina uzturēšanas programma, tad — jā, cilvēkiem patiešām nevajag teikt, kā ir, ka nav viss zināms (un ka tas ir normāli), bet vajag teikt, ka viss ir labi, turiet tikai mutes ciet, eksperti par jums parūpēsies. Jums atņems vienu, pēc tam otru cilvēka dzīves elementu, bet tas viss tiek darīts veselības dēļ un tāpēc tikai ekspertiem apspriežams. Bet kur šajā sabiedrībā ir eksperti, kas pārstāv tradicionālo cilvēku? Jo ētikas speciālisti šķiet vairāk kā teicamnieki, juridisko dokumentu pārzinātāji nekā ar stingru morālo stāju apveltīti humānisti.
Varbūt tomēr pie mums ir iespējama tāda sabiedrības veselības politika, kuru, par spīti lielajām naudām un ar to saistītajām problēmām, tomēr spējam novērot atsevišķās Rietumu valstīs un angliski runājošajā informācijas telpā? Ne kā Ķīnā, ne kā Padomju savienībā, bet tādā, kura novērtē, ka cilvēks ir kas vairāk par gēnu pārnēsātāju, kas vairāk par spēlētāju valsts ekonomikā, ka cilvēkam dārgs ir kas vairāk nekā tikai viņa ķermenis. Varbūt tomēr pie mums ir iespējama tāda sabiedrības veselības politika, kas ir tāpat kā stabiņu politika, tāpat kā digitālas transformācijas politika, tāpat kā zaļā politika, tāpat kā izglītības politika — kaut kas tāds, kur sabiedrībai ir teikšana, kur sabiedrība pakāpeniski nonāk līdz kompromisiem, kas ar laiku kļūst par atzītām idejām un pakāpeniski iesakņojas tradīcijās — idejās, par to, kā mēs ar katru situāciju "parasti" tiekam galā. Šī ir jauna situācija, ar kuru mēs kā jauna, it kā brīva nācija iepriekš neesam saskārušies un mēs meklējam tādu pandēmijas pārvaldes formu, kas būtu mums visiem pieņemama, kas mums neliktu vienam otru ienīst. Es šeit izsakos kā pilsoniskas sabiedrības loceklis.
Tagad izrādās, ka mēs esam nevis Ziemeļvalsts, bet kaut kāda Ķīna, kur tomēr teikšanas par to, kā sadzīvot savā starpā, mums nav. Vīruss visvairāk apdraud seniorus, bet bez jebkādas vienošanās tādēļ ir upurēta visas pārējās sabiedrības veselība un jo īpaši bērni. Tas nav viennozīmīgi un te uzreiz kāds var pārmest, vai es piedāvāju ļaut pensionāriem nomirt — nē, palasiet Great Barrington Declaration un ar šo pētnieku grupu saistītās publikācijas, par to, kā dzīvot tālāk. Mums, vakcīnšaubīgajiem, lai tiktu līdz kaut kādai normālai diskusijai, ir jātiek vaļā no kādās sešpadsmit kārtās noklātām dilemmām, kur vienā svaru kausā vienmēr ir stratēģiski veiksmīgi nolikts "ļaut citiem nomirt". Bet tur nav divdaļīgi svari, variantu vienmēr ir vairāk. Taču vienam cilvēkam pietrūkst kompetences visās sešpadsmit kārtās meklēt trešo variantu. Bet kopā mēs aizraksimies un mēs atradīsim veidus, kā dzīvot, neupurējot izdzīvošanas vārdā līdz vakardienai par svētu uzskatīto.
Demokrātiskā sabiedrībā eksperti neizlemj cilvēku vietā tik nozīmīgos jautājumos. Ja sabiedrības daļa uzskata, ka piespiest kādu vakcinēties ar vakcīnām to pašreizējā stāvoklī ir necilvēcīgi, tad sabiedrībai ir tiesības uz tādu cilvēka vērtību izpratnes interpretāciju un šī daļa var uzstāt uz savu izpratņu pārstāvniecību politikā. Kaut vai, ja vakcīna būtu simtprocentīgi droša (lai ko tas nozīmētu). Sabiedrība var izvēlēties neuzspiest šo vakcīnu kādu citu vērtību dēļ. Šis jautājums nav tabu. Šī jautājuma padarīšana par tabu ir neizpratne par to, ko nozīmē valsts un ko nozīmē politika, kopā sadzīvošana. Tā ir tāda slēptā autoritārisma ieviešana, arvien mazinot to jautājumu loku, kuros sabiedrība drīkst par kaut ko vienoties.
Angļu valodas pamatstraumē publikācijas, kurās runā par šīm lietām, visu laiku parādās un neviens to neuztver kā nacionālus draudus. Latvijā, ja neskaita TV24, kur dažreiz var kādu dzirdēt atklāti runājam, un visiem zināmo pagrīdes televīziju, kur tas nāk komplektā ar visādām blēņām, tādi viedokļi netiek tiražēti.