Konservatīvisms
Iespaids par senākiem labākiem laikiem rodas dabiski, kad mēs augstāk vērtējam un tāpēc atminamies labāko no aizgājušā, bet aizmirstībai nododam pārējo.
Kad populārais nesakrīt ar to, ko uzskatām par labo, vērtības nav mainījušās. Apzināts labais nekad nav valdījis lielos pūļos. Nerunā par vērtību vai laiku maiņu, ja uzaugi ģimenē, bet tagad stāvi pūļa vidū.
Tas labais savulaik nedz tapa, nedz stiprinājās ne vakuumā, ne aiz nejaušības un arī ne ar radošu lēmumu vienā dienā vai paaudzē. Viss saglabāt vērtais, vecais labais ir bijis evolucionāra dzīvotspējīga adaptācija tām pašām problēmām, kuru dēļ šodien sniedzamies pēc palīdzības.
Vērotājam šķiet, ka skatāmies atpakaļ. Bet mēs neskatāmies atpakaļ. Mēs skatāmies uz labo.
Ir muļķīgi un bīstami cerēt un plānot sabiedrību tā, it kā labākais varētu valdīt visā sabiedrības platumā un dziļumā. Kad grib, lai sabiedrība seko kādai idejai, ir jārēķinās ne tik daudz ar tās pozitīvajām sekām, cik ar idejas perversijas sekām. Kā būs, ja cilvēka daba mēģinās to apvērst un izmantot, lai piepildītu savas zemākās dziņas?
Labais izzūd, ja to pretdabiski ievieš visā. Ieviest nozīmē imitēt, atdarināt formu. Un tur uzzied ļaunums.
Īsts labais vienmēr būs kā aicinājums atgriezties pasaulē, kuras nekad nav bijis. Bet vēlme noturēties uz šaurā ceļa ir tāds pats mēģinājums. Mēs mācām bērnu un jaunu cilvēku būt tādam, kāds viņš vēl nav bijis un bez mācīšanas nekad nekļūs.
Bet tajā pašā laikā mēs nebūvējam utopiju — mēs nesolām nekļūdīgumu, mūžīgu mieru un pārticību, mēs nesolām recepti zemiskiem un privātiem panākumiem. Mēs solām godīgu un taisnīgu spēles laukumu, ne spēles iznākumu.