Turpinot par partijas rīkošanu

Starp citu. Tiem, kas iebilst ideālās partijas rīkošanas idejai kā tādai, iesaku izlasīt šodien Telos.lv portālā publicēto Gilberta Kīta Čestertona pārdomu tulkojumu ar virsrakstu Kas kaiš pasaulei.

Politika ir dažādu konfliktējošu interešu līdzsvarošanas process, kā pamatā ir dalībnieku dažādās, līdz galam ne sev, ne citiem neartikulētās vērtības un neizdarītie loģiskie spriedumi. Lai darbotos politikā, tas ir, lai spētu kaut ko konstruktīvi risināt konfliktējošu, neprecīzu un varbūt kādam šķietami aizskarošu apgalvojumu jūklī, visu dalībnieku starpā jāvalda pirmspolitiskai uzticēšanās. Kas nozīmē, ka visi dalībnieki kā vienas politiski regulējamās kopienas locekļi iestājas par draudzīgu līdzāspastāvēšanu un par objektīvu patiesību, kas dialoga ceļā ir visiem atklājama. Šie divi elementi veido politiskā procesa rāmi. Ja dalībnieki uzlūko viens otru ar aizdomām, ka otru neinteresē viens vai abi no šiem elementiem, tad sarunāšanās nevar notikt. Par šo lojalitāti var pārliecināties tikai tad, kad cilvēku uzskati atšķiras. Vai dalībnieki spēj turpināt sarunu, ja atklājas, ka viņi pavisam citādāk skatās uz lietām? Vai, ja atklājas, ka viņi ir iepriekš izteikuši aplamības un otrs ir tās izgaismojis? Vai spējat savaldīties, ja otrs parāda, kā jūsu uzskati ir loģiski nesakarīgi? Vai saruna turpinās, ja parāda, ka kādu no dalībniekiem ir vadījušas amorālas vai morāli zemākas vērtības? Vai, ja atklājas, ka dalībnieks ir labu nodomu vadīts ļāvies emocijām, pārkāpis procedūru un tādējādi apdraudējis pašu politisko procesu? Vai cilvēki spēj turpināt sarunu, ja izrādās, ka viņu relatīvā autoritāte apspriežamajā jautājumā nav tāda, kā citos jautājumos vai kā varētu padomāt pēc viņu vecuma vai kāda cita rādītāja? Vai dalībnieki ir spējīgi uztvert visu šo kritiku kā daļu no visiem dalībniekiem kopīgās apņēmības tiekties uz patiesības izzināšanu un labāko vērtību spriedumu izdarīšanu tā, lai kopienas dalībnieki pēc tam var mierīgi līdzāspastāvēt un realizēt savu cilvēcisko iedabu? Ja atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir “jā”, tad mēs esam gatavi politiskai darbībai.

Šāda gatavība ir jākultivē. Absolūta vienprātība vai vienāda domāšana traucē šādu individuālo un kolektīvo prasmju iedzīvošanos. Tas nozīmē, ka partijas iekšienē ir jāveicina viedokļu apmaiņa starp atšķirīgu uzskatu pārstāvjiem. Īstā, ilglaicīgā un spējīgiem prātiem bagātā partijā, kur cilvēki vajadzības gadījumā spēj artikulēt vai ir ar mieru sarunas gaitā izvedināt, no kādām vērtībām vai dogmām viņi strādā, būtu jāveidojas vairākiem savstarpēji konkurējošiem idejiskiem spārniem. Idejiskie spārni būtu vienisprātis par partijas ideoloģisko kodolu, viņi demokrātiski pieņemtu apstiprināto programmu, bet gan partijas iekšienē, gan savā publiskajā darbībā drīkstētu un partijas iekšienē būtu aicināti aktīvi paust un aizstāvēt uzskatus, kas nesaskan ar aktuālo programmu. Partijas spārnu daudzveidībai ir jābūt publiski zināmai.

Viens veids, kā kultivēt domas brīvību un konfliktējošu viedokļu apmaiņu, ir pieprasīt, lai par jebkuru apspriesto priekšlikumu kāds partijas biedrs, piemēram, mazie biedri izglītošanās nolūkos, oponētu, pat ja viņi idejiski piekrīt. Šeit gan ir jāizvairās no debašu kultūras blaknes, proti, ka cilvēki uztrenējas aizstāvēt jebkādus uzskatus un savu morālo kompasu iebāž dziļā atvilktnē. Uzsvaram ir jābūt uz otras puses argumentu pēc iespējas labvēlīgu prezentēšanu un nevis uz cenšanos pārliecināt par otras puses taisnību, ja pats debatētājs tam netic.