Vai divi plus divi ir četri?

Der atgādināt, ka demokrātijā izejas punkts ir nevis jautājums Vai uzskatāt, ka 2+2=4? un tam sekojošais — Ahā, ienaidnieks! (Vai — O, mūsējais!), bet gan aicinājums pievienoties. Piemēram, Nāciet aiz manis, ja gribat būvēt uz 2+2=4 pamatiem!

Un, kad nenāk gana daudzi, tad vai nu pašam jākoriģē piedāvājums, vai kāds cits iesniedz labāku. Piemēram, Nost ar inflāciju! Un, ja tam seko pietiekami daudzi, varbūt ar to var arī kaut ko pasākt.

Latvijā 2+2=4 piekritēji visai bieži nodarbojas ar 2+2 summas atprasīšanu no cilvēkiem, kuriem tā ir pašsaprotama, un tāpēc pats pārbaudījums izrāda necieņu un vairo neuzticēšanos. Kā lai uzticos tam, kurš nav drošs par manu pārliecību pašsaprotamajā? Ja nu viņš kādā brīdi aizšaubīsies tiktāl, ka bez prasīšanas man uzreiz dos pa galvu?

Jautājums, kas summas atprasītājus nemaz neuztrauc, bet kuram vajadzētu viņus nomākt, ir — ko darīt ar to summu? Kāds no šīs summas izrietošs piedāvājums liktu mums apvienoties kaut kamā, kas atgādinātu vairākumu un vairotu mūsu rīcībspēju? Kā to summu izmantot mums par labu un nevis, lai mēs katrs paliktu viens savā atprasīšanas kontrolpostenī?

Jo beigu galā kāds tad ir pārņemto atprasītāju mērķis? Palikt vienam pie izejas aksiomas vai nodrošināties, ka neaizejam bojā? Ne visus pārliecina ķeceru dedzināšana kā pamata nodarbošanās. Ir jābūt kam pozitīvākam, kas izriet no divi plus divi ir četri.

Cilvēka domas nāk un pāriet. Cilvēks savās gaitās katru dienu nebalstās pamatformulā. Tā nav gana vienojoša, jo cilvēks saprot, ka no tās kāds švakāks prāts var izsecināt arī aplamības, nepareizo summētāju cietumā likšanu ieskaitot. Tamdēļ cilvēks gaida labāku piedāvājumu. Neatprasiet no cilvēkiem pamatsummu, piedāvājiet viņiem kaut ko saturīgāku.

…

Vecīt! Bet tevis paša piedāvājums ir galīgi garām! Paskaties, kāds tukšums aiz tevis! — Tā patiešām var gadīties. Bet tas nav no svara. Politikas dalībnieka mērķis nav paša personā nonākt pie varas. Politikas dalībnieka mērķis ir sabiedrības organizācija, kuru veido tieši tas, ka viņš var dot savu artavu, nākot klajā ar priekšlikumiem, un samierinoties, kad tie nevienu neuzrunā, bet reaģējot uz tiem rodas citi — un varbūt pat labāki.