Veļas diena
Konspirologiem ir tā pati problēma, kas pašiem paklausīgākajiem sabiedrības locekļiem. Pēdējie turas no konspiroloģijas pa gabalu ne jau pateicoties kritiskai domāšanai, bet konservatīvi intuitīvai pārliecībai, ka viss, kas ož pēc konspiroloģijas, ir nepatiesība. Savukārt konspirologi jebkurā politiskā jautājumā vislaik atgriežas pie shēmām ne jau pacietīgas analītiskas prātošanas rezultātā, bet gan tāpēc, ka neatkāpjas no dzelžainas pārliecības, ka novērojamā pasaule ir kādas cilvēku grupas mērķtiecīga plāna rezultāts. Kā vieniem, tā otriem reizēm mēdz būt taisnība, bet neviens jau pirms tam nevar zināt, kuri būs tie gadījumi. Kā vieniem, tā otriem, un arī trešajiem un visiem pārējiem, nenāktu par ļaunu saprast mazliet no tā, ko es saucu par evolūcionārajām bedrītēm.
Kad šorīt no veļasmašīnas krāmēju laukā gultasveļu, kārtējo reizi konstatēju, ka pēc pusotru stundu ilgas draiskošanās ūdensparkā, visas veļas vienības bez izņēmuma nonāk virspalaga dziļākajos stūros. Mans virspalags (citās ģimenēs laikam saukts par konvertu) ir tāds, kuram segu liek iekšā pa vienu aizpogājamu galu. Tad parasti pusotras stundas laikā visas spilvendrānas un baltie t-krekli pa šo atpogāto atveri saskrien iekšā un ārā vairs nenāk. Tas ir ļoti izdevīgi, jo ļauj no veļasmašīnas izņemt un līdz žāvēšanas vietai visu veļu nogādāt ne tikai bez bļodas, bet arī bez pa ceļam nobirdinātām zeķēm. Tā kā šorīt man jau citur bija saskare ar evolūcijas tēmu, tad iedomājos, ka varbūt šis ir labs piemērs, kas varētu kādam palīdzēt citreiz nemeklēt konspiroloģiju tur, kur tās var arī nebūt, ja padomā par šo sistēmu evolūcijai tipisko fenomenu.
Gan jau piekritīsiet, ka nebūtu grūti mazam bērnam iestāstīt, ka visas veļas vienības ir iemācītas uzvesties kārtīgi un apzinīgi, un mazgāšanas laikā ļauties virspalaga apskāvieniem, tādējādi palīdzot veļasmašīnas lietotājam visu vēlāk vienā piegājienā ērti izņemt no tvertnes. Taču pieaugušiem cilvēkiem bez garas domāšanas ir skaidrs, ka tas tā īsti nav. Vairums par to nedomā, bet daži gan jau izved, ka tā kā spilvendrānās nekādu mikročipu nav, tad tā tāda sagadīšanās vien ir, ka viņas visas saskrien maisā. Uzreiz pateikšu, ka tieši šo jautājumu neesmu zinātniski pētījis (lai gan 12. klasē fizikas noslēguma darbā tiešām pētīju veļas mazgāšanu), bet mana teorija par spilvendrānu un citu veļas vienību tieksmi nonākt virspalagā ir šāda.
Veļasmašīnas darbības pamatā ir maisīt veļu tā, lai ikviens veļas laukuma kvadrātmilimetrs būtu iespējami vairāk silta ūdens un mazgāšanas līdzekļa apstrādāts. Lai netīrumus ne tikai samitrinātu un ieziepētu, veļas apskalošana vairākkārtēji mijas ar visa aizskalošanu. Visu padarīšanu kopumā droši var uzskatīt par kratīšanu. Uzmācīga nejaušības elementa uzspiešana veļas vispārējam izvietojumam. Skaidrs, ka veļasmašīna, spēlējoties ar mūsu palagiem, reizēm liek kādam mazākam drēbes gabalam pietuvoties pie virspalaga mutes, bet tad nākamajā satricinājumā no tās droši attālināties. Bet kamdēļ pēc pusotras stundas nav ne miņas no nejaušības? Tāpēc, ka tad, kad virspalagam ar nejaušību izdodas iekosties spilvendrānā, tāda nejaušība, lai no konverta apskāvieniem izrautos, ir daudz retāk sastopama, nekā tāda, kas mazo zivi dzen vēl dziļāk lielās zives vēderā. Es tās saucu par evolucionārām bedrītēm. Lokālajiem minimumiem vai maksimumiem. Lietas pasaulē vienmēr atrodas vai beigu galā nonāk zināmās bedrītēs — stabilos stāvokļos.
Kad mēs uzsitam pa vecu agregātu, tas var palīdzēt, ja kāda detaļa ir izkustējusies no savas pareizās stabilākās vietas. Detaļas ar nejauša satricinājuma palīdzību var atgriezties pareizajā vietā, un ierīce atsāk funkcionēt. Virspalaga stūri ir šādas stabilas vietas mazākajām veļas vienībām. Tamdēļ spilvendrānu ceļojums virspalaga dzīlēs ilgtermiņā, ar lielu varbūtību, ir vienvirziena pasākums. Varbūt kādai drānai gadās arī pakāpties solīti atpakaļ, bet tiklīdz jūs esat nonācis iekšā virspalagā, vairums satricinājumu jūs vedīs tikai dziļāk.
Sakars ar konspiroloģiju tam visam ir tāds, ka sistēmas, kuras pakļauj nepārtraukiem nejaušiem satricinājumiem, var arī pavisam dabiski nonākt sakārtotos un visai stabilos stāvokļos, kas no malas izskatīsies pēc izplānotas kārtības. Pirms jūs zīmējat shēmu, saskaņā ar kuru kāds ļaunītis realizē savu lielo pasaules savaldīšanas plānu un tāpēc notiek tas, kas notiek, padomājiet! Padomājiet, vai nevar būt tā, ka vainīgais ir nevis negausīgais virspalags vai lienošā spilvendrāna, bet veļasmašīnas režīms.
No aizmugurējām lasītāju rindām (Kāpēc lasītāji sēž rindās? Vai tas ir kāda divkājaina manipulatora plāns vai arī dabisks fenomens?!) dzirdu kādu kliedzam: “Nu, tad nedzīvosim veļasmašīnā!” Tas ir labs priekšlikums, un mums patiešām vajadzētu mazināt to veļasmašīnu skaitu, kuram ikdienā ļaujamies. Bet tajā pašā laikā neaizmirsīsim, ka no lielās Veļasmašīnas, kas mūs visus kopā maļ un kuras cikla sīkākās detaļas mums uz visiem laikiem paliks mīkla, izmukt nav iespējams. Mūsu ziņā ir saglabāt un kopt paņēmienus, kā dzīvot saskaņā ar Tās ciklu.