Uz Saeimu kandidē vēsturiski lielākais skaits personu BEZ izglītības un BEZ darba

Vents Sīlis vakar publiskā ierakstā socmedijā rakstīja:

“Nebeidz fascinēt tas, ka uz 14. Saeimu kandidē vēsturiski lielākais skaits personu BEZ izglītības un BEZ darba.”

Ja to teiktu cilvēks, kuram nav doktora grāds socioloģijā, kurš nebūtu savu pētniecības darba virzienu vidū minējis arī medicīnas ētiku, veselības un medicīnas socioloģiju, politisko komunikāciju un filosofisko antropoloģiju, vienkārši sakot, ja to būtu teicis cilvēks no ielas, tad šis komentārs nebūtu uzmanības vērts. Bet to pateica visai izglītots un pat oficiāli LZP par ekspertu atzīts cilvēks. Un viņa apburtību ar deputāta kandidātu demogrāfiju ar tīkšķiem novērtēja vairāki simti cilvēku. Sak, patiešām, cik zemu esam krituši, cik negudri tie cilvēki bez izglītības un bez darba! Ja iepriekš viņi vismaz pratās savu vietu, zinādami, ka nepiedien kandidēt uz Saeimu, tad tagad sadomājušies un piesakās uz pašu parlamentu!

Doktora fascināciju es publiski nokomentēju, izsakot aizdomas, ka viņš varētu nebūt informēts, ka daži desmiti ar izglītību bruņotu cilvēku Saeimā un valdībā atstāja bez darba dažus desmitus tūkstošu cilvēku un ka varbūt atstādināto vēlme cīnīties par savām tiesībām strādāt nav nemaz tik fascinējoša.

(Starp citu, šai brīdī man atrakstīja kāds socmedija kontakts, ka doktors Sīlis viņu esot nupat kā nobloķējis par kādu netīkamu komentāru. Zinot, ka man drīzumā draud līdzīgs liktenis, sāku mūsu vārdapmaiņu fiksēt ekrānšāviņos.)

Uz manu repliku doktors atbildēja ar jautājumu “Kā tad tas būtu saistīts?” un piesaucot 2008. gada krīzi un tai sekojošos 2009. gada 13. janvāra nemierus Vecrīgā, norādot, ka “tur cēloņsakarību varēja redzēt”. Vai tas nozīmētu, ka sociologaprāt neizglītoto bezdarbnieku pašsaprotamais protesta formāts ir nemieri Vecrīgā, es nemēģināju precizēt. Es gan norādīju, ka cilvēku reakcija uz nebūšanām ir atkarīga no to izcelsmes veida, proti, ja nebūšanas rada dabas katastrofa vai brīvais tirgus, tad tas nav īsti tas pats, kad nebūšanas vistiešākajā veidā rada centrālais plānotājs.

Pēc tam doktors Vents Sīlis izšāva vienā pašā replikā teju visu pamatstraumes ieroču arsenālu, savā aptverē neizmantotu atstājot tikai vienu lamu vārdu. Tiem, kas spēlē bingo ar nosaukumu “Pseidoargumenti, lai izvairītos no diskusijas par vakcinācijas prasībām”, doktora Sīļa atbilde būtu īsta medusmaize — uzmanīgs klausītājs varētu svītrot visus kvadrātiņus, izņemot pašu galveno, proti, “antivakseris”, ko eksperts pietaupīja nākamajai replikai, kad es pateicu, ka darba tiesību ierobežošana nebija epidemioloģiski pamatota.

“Nepiekrītu tēzei par iztikas atņemšanu — tas ir tāds ļoti izplatīts mīts par “ļauno eliti”, ko maļ populisti. Putina Krievijā — centrālais propagandas naratīvs. Neredzu pamatu šo naratīvu leģitimēt Latvijā — kara laikā vēl jo mazāk. Jo tas stimulē “upura” tēla un no tā izrietošās upura psiholoģijas veicināšanu — tās centrā ir ideja par kompensāciju par “pāridarījumu”, kas izteikta formā “kāpēc darba devējs/valsts man nedod…” Ar šo saukli cilvēki noveļ atbildību no savām kļūdainajām izvēlēm vai iniciatīvas trūkumu uz ārējiem faktoriem. Jo vainīgi viņu nelaimēs obligāti ir citi. No otras puses, nav pamata šaubīties, ka sabiedrības mazturīgākā daļa objektīvi C-19 krīzē un kara radītajā inflācijas kāpumā ir cietusi visvairāk un valdība uz to nav noreaģējusi efektīvi. Tas rada gruzdoša resentimenta vilni. Un valdības uzdevums ir ar to strādāt, citādi to utilizēs Šleseri-Gobzemi-Lembergi.”

Uz šo es atbildēju ar:

“Vai pie “kļūdainajām izvēlēm” pieskaitāt izvēli nevakcinēties? Ja valsts uzliek cilvēkam MK rīkojumu, kas nav savietojams ar darba attiecību turpināšanu vai pakalpojumu sniegšanu, tad tā ir nevis “upura” tēla uzburšana, bet objektīvs fakts. Jūsu runas stils jeb pareizāk sakot tāda augstmanīga izlikšanās, ka problēmas nav un ka ir tikai stulbi cilvēki, kuru nostāja ir psiholoģizējama un tātad nebūtiska, un viņiem nepiemīt nekāds politisks “agency”, lieliski demonstrē, kāpēc cilvēki bez izglītības un bez valsts pārvaldes zināšanām ceļas un mostas. Jo acīmredzot izglītotība, kura nāk komplektā ar Rīgas uzskatu ietvaru, negarantē spēju runāt vienā valodā ar demosu.” Uz ko Vents Sīlis atbildēja ar:

“Ok, nu tad beidzot iznāca ārā arī antivaksera āža kāja. Atgādinu, ka MK noteikumi ir likums, to pārkāpums ir tiesiskais nihilisms. Bet, protams, dažādi ar “agency” apveltīti indivīdi likumus raksta sev paši. Aleluja! Un galvenais ir pateikt, ka tie tur Rīgā — tie pie visa vainīgi, ar tām savām izglītībām un gudrajām runām, tautu nadzird, gnīdas, nu tad mēs viņiem parādīs’, atnāks un pateiks, kā ir. Vot!”

Mana pēdējā replika:

“Kas ir antivaksera āža kāja? Jūs nosaucat cilvēku izvēli nevakcinēties par antivakserismu un saruna ir izsmelta? Jūs izsmejat manu argumentāciju un saruna ir izsmelta? Likumu neievērošana vispār nebija augstāk diskusijā pieļauta. Tieši likumu ievērošanas dēļ rodas stāvoklis, ka cilvēki vairs nevar veikt darba pienākumus vai sniegt pakalpojumus. Darba ņēmēji nonāk visādos slimības lapu, dīkstāvju, attālinātās apmācības un uzspiestas savstarpējās vienošanās stāvokļos. Runājiet par lietu, nevis vislaik atgādiniet, ka stāvat uz kāda zināšanu uzkalniņa.”

Pēc šī sekoja jau gaidāmais bloks — vairs es Venta Sīļa profilu neredzu.

Protams, es, tāpat kā droši vien doktors Sīlis, ja man būtu otra iespēja, izmeklētu precīzākus un citādākus izteikumus. No paša sākuma mani vadīja dusmas, ka pareizās līnijas pārstāvis leģitimē un izplata aplamo uzskatu, ka mēs esam vienkārši kārtējā vēlēšanu ciklā, kura centrālais notikums ir karš un nekas cits. Karš ir ar citu nozīmības kārtu, bet tas nedzēš fonu. Un, ja kādi 8-10 vēlēšanu saraksti ir faktiski kovida politikas pretinieku saraksti, tad nesaprast, kāpēc kandidātu sastāvs ir citādāks, ir vai nu izlikšanās, vai kārtējā kovida politikas oponentu izņirgšana. Nav svarīgi, kas ir oponentu parādes komandieris vai kādu klaunu doktora izpratnes līmeņa medijiem izdodas pasniegt kā parādes komandieri, lai tad vienkārši diskreditētu visus parādes dalībniekus. Vents Sīlis, būdams Centrālās medicīnas ētikas komitejas priekšsēdētājs, ir savā prātiņā dehumanizējis un vienā psiholoģiska fenomena mākonī sametis visus iebildējus, bet nav apjēdzis, ka no otras puses viņš pats varētu izskatīties tieši tāpat — kā baiļu un pūļa panikas pārņemts, lietā iedziļināties un otru pusi par individuālu, domājošu aģentu noturēt nespējīgs tehnokrāts.

(Atkāpe priekš tiem, kas nesaprot, no kādas pozīcijas es izsakos. Es esmu PRET kompensācijām atlaistajiem. Jo to nav iespējams aprēķināt taisnīgi un neradot šķelšanos pat atlaisto vai pret savu gribu novakcinējušos vidū. Un kompensācija nozīmētu pilnīgu norēķinu, lietas aizmiršanu. Taču esmu PAR sodu atmaksu, kas samaksāti par pulcēšanās ierobežojumu pārkāpumiem, lai protestētu pret pulcēšanās un tiesību strādāt ierobežojumiem. Neviens no šiem neietekmē ne mani personīgi, ne arī kādu man tuvu cilvēku.)