Viena diena manā Latvijā
Nesen sapratu, ka mani neinteresē mērķtiecīga labu bilžu meklēšana. Bildēm ir jāattēlo notikumi, bet notikumus nemeklē. Tie paši notiek. Ja kaut kas notiek un jums ir kamera pie rokas, iemūžiniet!
Kā jau rakstīju iepriekšējā ierakstā, šodien Latvijā norisinājās akcija Viena diena Latvijā, kuras mērķis bija vienoti iemūžināt 2007. gada 31. augustu fotogrāfijās līdzīgi, kā tas tika izdarīts tieši pirms 20 gadiem 1987. gada 31. augustā. Protams, ka piedalījos.
Šodien bija paredzēts doties uz Rīgu un veikt pēdējos lielos iepirkumus pirms brauciena. Uz Rīgu devāmies divatā ar brāli. Autobusā aiz mums sēdēja divi piedzērušies latvieši, kas runāja par to, ka viens no viņiem nevarēs izturēt līdz tuvākajām labierīcībām. Tā kā drīz vien šīs sarunas kļuva nepanesamas, nolēmām izkāpt priekšlaicīgi – pie Liepājas ielas Pārdaugavā. No turienes devāmies ceļojumā uz pilsētas centru.
Vispirms izgājām cauri P.Stradiņa slimnīcai, kur mums neizdevās sazināties ar tēti, lai nobildētu viņu strādājam. Pēc tam devāmies uz Āgenskalna tirgu, kur satikām divas gaļas pārdevējas.
Regīna par pārdevēju Āgenskalna tirgū strādā desmit gadus, bet Anita – jau septiņpadsmit. Abas visu mūžu nostrādājušas tirdzniecībā. Regīna saka, ka cilvēki šodien vairāk satraucas un ilgāk domā, ko pirkt, jo nevar izlemt, cik daudz naudas tērēt, lai iegādātos gaļu. Anitai savā darbā visvairāk patīk pircēji: „Cilvēki - es viņus mīlu,” saka Anita.
Anita: Čau, Intucīt!
Pircēja: Čau, saulīt!
Anita: Es tev visu te atstāju (sniedz maisiņu ar gaļu). Būs labi? Divi trīsdesmit.
Pircēja: Jā, paldies. Te man ir salikti divi piecdesmit (sniedz maisiņu ar monētām).
Pēc tam mēs izejam ārā no gaļas paviljona. Esam izsalkuši. Nopērkam divus nektarīnus un mēģinām uzsākt sarunu ar augļu pārdevēju. Viņa nevēlas, lai viņu bildē.
Laiciņš šodien ārā ļoti labs. Uzvaras parkā svaigu gaisu paelpot iznākuši gan jauni, gan veci.
Dodamies centra virzienā. Pie Talsu ielas sastopam divus draugus.
Pāvels, 57 gadus vecs vīrs, kas dzimis Baltkrievijā, nekur nestrādā, šad tad piestrādā. Pjotrs, 56 gadus vecs, invalīds, nestrādā jau daudzus gadus. Abi šeit uz soliņa satiekas visai regulāri un pārrunā dažādas lietas. Pāvels, kurš darba meklējumos uz Latviju atbrauca tieši pirms trīsdesmit gadiem, 1977. gadā, uzskata, ka dzīve Latvijā iet uz labo pusi. Rīga ir ļoti tīra. Padomju laikā strādāja rūpnīcā „Arsenāls” Mārupes ielā, bet tagad tādas rūpnīcas vairs nav. Tagad tajā vietā darbojoties trīsdesmit dažādas firmas. Pjotrs savulaik strādājis par šoferi, tagad dzīvo no invalīda pensijas. Viss ir dārgs. Pensija pietiek ēdienam, ar dzīvošanu ir grūtāk. Agrāk par dzīvokli maksāja 50 latus, bet tagad atrada lētāku – 11 lati mēnesī. Dzīvo kopā ar brāli un maksā pamīšus – vienu mēnesi Pjotrs, bet nākamo – brālis. Abi vīri ir priecīgi un labprāt ļaujas bildēšanai.
Pie Saules akmens sastopam sētnieci Ritu. Rita šodien cēlās piecos, jo sešos jau jābūt darbā. Darbavieta skaitās Hansabankas galvenā ēka, darba pienākumi – teritorijas uzturēšana kārtībā. Pašlaik pulkstenis rāda 13.30. Pirms pusotras stundas Rita bija pusdienās, apkopēju telpā ēda no mājām līdzpaņemtās maizītes. Dažreiz iet ēst uz Olympia, bet lielajā mājā neēd, jo tur ēd citādi cilvēki, Rita smejas. Tagad vēlreiz (šodien jau kādu desmito reizi) jāapstaigā teritorija, jāpārbauda visas urnas. Ritas maiņa beidzas trijos, vispirms droši vien brauks uz tirgu, bet pēc tam uz mājām. Kira, otra sētniece, ko satiekam, uz darbu atnāca vienpadsmitos un strādās līdz septiņiem vakarā.
Mēs dodamies uz Olympia, kur esot digitālo fotoaparātu remonts. Paskaidrojam, ka gribam ātri dabūt tīru fotoaparāta matricu. Mums iesaka doties uz pašu servisu, kas atrodas Ķiršu ielā, tā būs ātrāk. Piezvanam uz Ķiršu ielu, jā, mēs varot nākt, tikai jānāk ātri, jo šodien meistars grib četros jau doties prom no darba. Pēc pusstundas esam klāt.
Māris Dirveiks pastāsta par nesen nopirkto, mežonīgi dārgo Sony oriģinālo matricu tīrīšanas mehānismu. Mēs izmēģinām fotoaparātu. Ir vēl daži nesmukumi, meistars izpūš aparātu ar skābekli. Tad vēlreiz apstrādā ar Sony ķīmiju. Pajautājam, vai drīkstam nofotogrāfēt un pastāstam par akciju „Viena diena Latvijā”. Māris šodien darbā ieradās ap pusē deviņiem. No rīta ir daudz dažādu ar darbu nesaistītu lietu, kas prasa daudz laika. Šodien jau salabojis vairākus Sony fotoaparātus un videokameras. Sony fotiņiem optika jūk ārā, bet Māris to var salabot. Māra dēlam Aināram, kurš ir aizrāvies ar autosportu, svētdien ir sacensības, tāpēc šodien Māris ar viņu brauks uz Biķerniekiem trenēties. Tāpēc arī tāda steiga. Mašīnu, ar kuru brauks sacensībās, dēls Ainārs ir salicis pats!
Mūsu saruna ar meistaru Māri ievelkas vairāk nekā pusstundas garumā. Tikmēr Māris salabo kādai dāmai videokameru, kurai vāciņš neaizveras. Dāma ir ļoti satraukusies, jo tā nav viņas kamera. Viņa zina, ka tādas lietas nevar aizņemties un vairāk neaizņemšoties. Izrādās, ka pie vainas bijis mazs, tikai ar mikroskopu saskatāms smilšu graudiņš, kas trāpījis smalkā zobratu mehānismā.
Māra hobijs ir programmēšana. Māris ir beidzis Rīgas 1. ģimnāziju, kā arī Politehniskā institūta sakarniekus. Astoņdesmitajos gados asamblerī programmēja BIOSus. Studiju laikā bēga no lekcijām, sadabūja kaudzi ar grāmatām, izstudēja un sāka būvēt savus datorus. Pavisam nesen uztaisījis automašīnas datoru, izmantojot Motorola procesoru. Tagad jaunatne labprāt mācās Java un C, bet apakšējo līmeni, draiveru rakstīšanu, piemēram printeriem, negrib īsti mācīties, jo tur vajag vairāk mācīties.
Pirms divdesmit gadiem 31. augustā Māris bija pirms deviņām dienām nosvinējis kāzas un droši vien, ka 1987. gada 31. augustā, kas pēc Māra aprēķiniem sanāk svētdiena, būs bijušas „atkāzas”. Toreiz bija tikko precējies, tagad – tikko šķīries. Māris saka, ka dzīve lēnām, bet iet uz augšu.
Drīz mums ir jāšķiras un mēs beidzot dodamies centra virzienā. Saulaino laiku ir nomainījuši draudīgi mākoņi un drīz vien sākas lietus. Vēlāk vakarā lietus pārstāj līt. Uz Elizabetes ielas satieku Ģeņģeri. Staigājamies un pļāpājam, lai novilktu laiku līdz manam autobusam uz mājām. Kronvalda parkā satiekam divus bezpajumtniekus.
Jurijs un Elizabete ir vīrs un sieva, bezpajumtnieki. Viņi sēž Kronvalda parkā uz soliņa un domā, kur varētu šonakt pārnakšņot. Jurijs mūs uzrunā vācu valodā ar lūgumu pēc finansiālas palīdzības. Jurijs reiz ir bijis bokseris, vēlāk tulks armijā. Vēl viņš saka, ka viņam reiz bijis dzīvoklis Doma laukumā un māja Zvejniekciemā ar diviem stāviem virs zemes un diviem zem. Pēc tam viņš pastāsta mums divas anekdotes, Elizabete vēl vienu un mēs atvadāmies.
Pārejās bildes flikerī: https://flickr.com/photos/zilupe/tags/vienadiena/