Vienkāršs jautājums. Jā vai nē?
Kāpēc deputāte Stepaņenko runā par 30 citiem militārajiem konfliktiem pasaulē un par lielajām gāzes cenām ziemā, kad viņai prasa, ir vai nav Krievija agresors šajā karā?
Vai jūs vakar beidzot pārstājāt sist savu sievu? Jā vai nē? Ikvienam ir skaidrs, ka, ja vien nespēlējat jokainu spēli draugu lokā, prasība atbildēt uz šādiem jautājumiem ar “jā” vai “nē” nav pieklājīgu cilvēku sabiedrībā saistoša.
Pirms ķeramies pie konkrēta atgadījuma Latvijas politiskajā telpā, kas rosināja šī apcerējuma tapšanu, mums ir jāsaprot, kādos gadījumos cilvēki viens otram uzdod jautājumus, jo īpaši reizēm šķietami nepatīkamos “jā vai nē” jautājumus. Vispirms gan ir jāsaprot, ka tas ir pats vienkāršākais loģiskais jautājums — “Vai apgalvojums P ir patiess, vai nav — jā vai nē?” Paņemiet jebkuru apgalvojumu un pajautājiet otram par tā patiesumu. Kāpēc gan mēs tā darām?
Pirmkārt, mēs to darām indoktrinācijas nolūkos, kā tas notiek skolas solā matemātikā, kur uz jautājumu “Cik ir 25 kvadrātā?” eksistē tikai viena pareiza atbilde. Jautājuma mērķis ir faktiski nevis uzzināt, ko un vai vispār skolēns zina (kā varētu šķist īstermiņā), bet mērķis ir tieši piespiest skolēnu turpmāk “automātiski zināt”, ka atbilde uz “Cik ir 25 kvadrātā?” ir “625” un nekas cits.
Otrkārt, jautājumu var uzdot nopratināšanas ietvaros, lai noskaidrotu atbildētāja liecību par reāli jau notikušo vai atbildētājam zināmo. Treškārt, mēs parastā sarunā uzdodam jautājumus, lai noskaidrotu, ko otrs domā. Tas ir ļoti līdzīgi liecības sniegšanai, taču atšķiras ar to, ka atbildes gaitā atbildētājs, iespējams, piesaista sevi jaunām un konkrētām paša atziņām, kuras iepriekš nebija atskārtis vai izvedis. Mēs savā ziņā prasām atbildētājam uzņemties atbildību par specifiskām atziņām. Ja piedāvājam tikai divus atbildes variantus “Jā” un “Nē”, mēs provocējam gan konkrētākas atbildības uzņemšanos, gan izpaušanos paskaidrojumā, kāpēc ne “Jā”, ne “Nē” nav apmierinošas atbildes.
Ceturtkārt, mēs varētu kādam prasīt “jā vai nē” jautājumu, lai noskaidrotu, vai otrs apņemas pildīt kādu apņemšanos — zvērestu.
Ja neskaita pirmo jautājumu skolniekam, kura mērķis ir piespiest ar laiku atbildēt tā, kā tiek uzskatīts par pareizu, visos pārējos līdz šim apskatītajos gadījumos jautājuma būtība ir uzzināt atbildētāja patieso, vaļsirdīgo atbildi jautājuma brīdī. Liecinieka nopratināšanas mērķis nav izspiest nepatiesu atzīšanos, sarunas mērķis nav klausīties no realitātes atrautus apgalvojumus un zvēresta ceremonijas mērķis nav dzirdēt nepatiesu solījumu.
Kā piekto jautājumu uzdošanas formu varētu izdalīt uzbrukuma formu. Tie ir gan retoriskie jautājumi, uz kuriem mēs negaidām atbildes pēc būtības, gan jautājumi, kuru mērķis ir nevienprātīgo atbilžu izgaismošana ar nolūku izmantot uzskatu atšķirību šķeltnieciskiem nolūkiem. Iepriekš jau ir ticis rakstīts par dedzīgo jaunlaiku tautieti, kas nebūs mierā, kamēr nebūs ar saviem unikālajiem uzskatiem palicis viens pats savā uzskatu viensētā. Viņš līdz apnikumam jautās “jā vai nē” jautājumus ikvienā sīkumā saviem tuvākajiem. Arvien jaunus jautājumus viņš cēli nosauks par vissvarīgākajiem un valstiskākajiem. Nepareizo atbilžu autorus viņš nosūdzēs drošībniekiem un pašrocīgi organizēs vagonus uz “kritiskās domāšanas” nometni vai Pleskavu. Kovids dažus no mums par tādiem pataisīja.
Kad mēs politiķiem, deputāta amata kandidātiem paši saviem spēkiem vai ar mediju palīdzību pirms vēlēšanām uzdodam konkrētus jautājumus, kurai kategorijai tie būtu pieskaitāmi? Tie noteikti nav indoktrinācijas jautājumi. Tie lielākoties nav arī pratinoši liecību sniegšanas jautājumi par objektīvi pārbaudāmiem faktiem. Mēs kandidātiem lūdzam konkretizēt savus uzskatus dažādos mums aktuālos jautājumos, lai noskaidrotu, vai viņu balss Saeimā reprezentēs arī mūsu vērtības vai pieeju lietām. Mēs ar viņiem sarunājamies, lai noskaidrotu, ko viņi patiešām domā. Lai sarunu notiktu, politiķiem ir jāpadara sevi ievainojamu un ir politiski jāatklājas arī tajos jautājumos, kas var šķist neērti. Piemēram, vai viņi balsotu par Civilās savienības likumprojektu (CSL) pirms dažiem mēnešiem skatītajā redakcijā, ja tas vēlreiz tiktu virzīts nākamajā Saeimā? Jā vai nē. Tā nav vēlme no deputāta kandidāta sadzirdēt vai piespiest viņu skaļi paust mums “vajadzīgo” vai “pareizo” atbildi. No tā, ka kāds “Progresīvo” kandidāts pateiks, ka viņš balsos par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē tajā izpratnē, kāda ir lasāma Civillikumā un kādu bija domājuši Satversmes grozītāji 2005. gadā, nav nekādas jēgas, ja viņš patiesībā domā citādāk. Vēl jo vairāk, ja deputāts kādā svarīgā jautājumā atbildētu pretēji tam, kā solījis, mēs par viņu padomātu vēl sliktāku, nekā tad, ja viņš vienkārši atklāti iestātos par mums nepieņemamu pozīciju. Tā, piemēram, partijas “Konservatīvie” deputāti un ministri, kas virzīja un atbalstīja CSL, ir lielāki bezgoži, nekā jebkurš likumprojektu atbalstījušais politiķis no sarakstiem, kas par šāda veida regulējumu atklāti iestājās vēl pirms iepriekšējām vēlēšanām. Tātad, ja deputāts domā ne tā, kā mums labpatiktos, mēs gribam zināt viņa patiesās domas ne mazāk, kā tad, ja viņš domā tieši tāpat kā mēs.
Kandidātu izvaicāšanas primāri ir trešā veida jautājumi — saruna, lai uzzinātu otra domas, lai liktu otram uzņemties atbildību par konkrētiem uzskatiem konkrētos jautājumos. Mēs gribam, lai kandidāts šajos jautājums nav mums vienkārši melna kaste ar neparedzamu darbības modeli.
Dažkārt jautājumi politiskajā telpā, kā to ilustrē uzskatu viensētnieki, var šķist un ir kā zvēresta un uzbrukuma tipa jautājumi. Mēs neuzdodam saviem tuviniekiem un draugiem politiskus jautājumus “ticības apliecinājuma” vai šķeltnieciskos nolūkos, jo mūsu kopība un lojalitāte nebalstās politisko uzskatu salāgotībā. Bet jautājumi politiķiem vienmēr tādi zināmā mērā būs, jo vēlēšanas ir nevis lojalitātes apliecināšana saviem iecienītākajiem politiķiem, bet labākā ideju pārstāvja izraudzīšanās konkrētā brīdī nepārtrauktā ideju sacensībā nepārtraukti mainīgos apstākļos. Kad ar Sabiedroto uzvaru beidzās Otrais pasaules karš, Vinstonu Čērčilu nevērtēja pēc tā, cik labi viņš valsti vadīja kara laikā, bet pēc tā, cik viņš labi varētu vadīt valsti miera laikā, kas nu bija iestājies. Lai to noskaidrotu, viņu izvaicāja par plāniem miera laikam un šī izprašņāšana nekādā veidā nenozīmēja vēlētāju neuzticēšanos vai viņa veikuma nenovērtēšanu, bet drīzāk apliecināja sabiedrības politisko briedumu.
Mēs nevaram vēlētāju politisko taustīšanos un nepatīkamu jautājumu uzdošanu uzlūkot ar tām pašām aizdomām, ar kādām mēs uzlūkojam, piemēram, viedokļu līderu uzkurinošos saukļus par vienīgajām pareizām atbildēm aktuālajos jautājumos, uz kuriem esot jāatbild ikvienam sabiedrības loceklim. Šādu strāvojumu apturēšana nenozīmē deputātu apklušanu karstajos jautājumos. Pat ja sabiedrībā pastāv neiecietība pret uzskatu dažādību atsevišķos jautājumos, politiķiem ir jārāda priekšzīme, jāpārvar pašcenzūra un atklāti jāpauž savi uzskati.
Kāpēc mēs baidāmies skaidri un atklāti atbildēt uz jautājumiem? Tāpēc, ka mēs baidāmies no savas atbildes iespējamām sekām. Jo, kā jau bija teikts iepriekš, atbildēt nozīmē uzņemties atbildību. Vai jūs vakar beidzot pārstājāt sist savu sievu? Jautājumam eksistē pavisam vienkārša atbilde — nē. Bet cilvēki baidās uz jautājumu atbildēt, jo viņi nav droši par to, ko kāds izsecinās no viņu atbildes, jo īpaši, ja nav vaļas piebilst: “jo es nekad nemaz nebiju sācis sist savu sievu”. Cilvēki baidās, ka nespēs tikt galā ar savas atbildes sekām. Jautājumos ar sarežģītākiem jēdzieniem un ar neviennozīmīgu lietojumu sabiedrībā, tiešām ir par ko uztraukties. Bet tad ir jāizmanto iespēja pārkāpt “jā vai nē” ierobežojumu un ir jāpaskaidro gan jēdzieni, gan savi spriedumi.
Kad 2022. gada rudenī priekšvēlēšanu gaisotnē žurnālists vaicā deputāta kandidātei, kāpēc viņa izvairās atbildēt uz jautājumu “ir Krievija vai nav agresors šajā karā?”, vēlētājs gaida izsmeļošāko iespējamo atbildi nevis jautājuma noraidīšanu. Priekšvēlēšanu laiks, pretēji daža laba uzskatiem, tik tiešām ir eksāmens. Vēlētāji eksaminē jeb pārbauda kandidātus. Bet nevis ar nodomu viņus indoktrinēt, kā skolā matemātikā, bet, lai pārbaudītu, tautas valodā runājot, filozofēšanā. Vai viņi tīri fiziski spēj spriest par lietām un vai viņi savos spriedumos balstās uz mums pieņemamām vērtībām. Nav nepareizu atbilžu, bet ir atbildes, kuras kādam noteikti nepatiks. Tāds ir politiķa liktenis. Ja ar to nav mierā, tad nevar iet politikā.
Ja vēlētājs vaicā, “Cik ir 25 kvadrātā?” tad politiķis var gan atcerēties senāk iegaumētu atbildi “625”, gan uz vietas izrēķināt, gan atzīties nespējā atbildēt, gan paskaidrot, ka uzdevumu deleģēs kalkulatoram u.tml. Deputāta kandidāts var arī mēģināt argumentēt, ka jautājums nekādi neattiecas uz politisko sfēru vai uz viņa paredzamo darbību. Jebkāda atbilde, kas nav vienkārši “625”, ir filozofēšana. Un tā ir pieļaujama. Tas ir tas, ko mēs gaidām no nākamā deputāta. Taču arī filozofēšana var būt godprātīga un negodprātīga. Kad labam deputāta kandidātam pajautā “cik ir 25 kvadrātā”, viņš nesāk stāstīt, ka eksistē arī citu skaitļu kvadrāti un tāpēc atbildēt uz šo nav tik svarīgi, kā atbildēt uz “cik ir 2+2”. Tā ir vienkārši aizmuldēšanās. Arī tā ir atbilde un mēs visi esam tikai cilvēki, bet, ja godīgam cilvēkam pēc tam prasa, vai atbildējāt uz jautājumu, viņš atzīs — es patiešām neatbildēju. Nevienam nav šaubu, ka jautājums par Krievijas rīcības novērtējumu ir reizē ārpolitisks, iekšpolitisks un morālas dabas. Jebkuram nākamās Saeimas kandidātam ir jāspēj tas izvērsti atbildēt, tai skaitā, ja nepieciešams, atklāti paskaidrot, kāpēc, viņaprāt, ar “jā” vai “nē” nepietiek.
Vakar 6. septembrī Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” uz šo jautājumu nekādu adekvātu atbildi nespēja sniegt Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko, kas ir bijusi 13. Saeimas viena no aktīvākajām, drosmīgākajām un godprātīgākajām deputātēm, pašaizliedzīgi cīnīdamies par Satversmi, par cilvēku tiesībām uz ķermeņa autonomiju, tiesībām strādāt, tiesībām protestēt un daudziem citiem jautājumiem. Pati dīvainākā epizode Stepaņenko uzstāšanās laikā bija pašā raidījuma izskaņā, kad deputāte atteicās atzīt faktu, ka viņa uz uzdoto jautājumu — ir vai nav Krievija agresors šajā karā — nav atbildējusi. Droši vien ne vienam Stepaņenko darba atbalstītājam vien šajā brīdī radās dīvainas sajūtas — vai tik mūsu priekšā nav parādījusies tāda paša veida amatpersona, kādu pēdējos divus gadus novērojām Jāņa Bordāna, Daniela Pavļuta un daudzu citu personās? Tas ir cilvēks, kurš labi zina, kas ir pavaicāts, bet izliekas, ka nesaprot. Klausītājs šādos brīžos sāk šaubīties, vai viņam gadījumā nav sākušās halucinācijas. Pagaidiet, mēs taču visi dzirdējām, ka bija trīsreiz atkārtots jautājums, uz kuru atbildēja ar aizmuldēšanos, ne tā? Ir labi, ja blakus ir vēl kāds klausītājs, kura sejā var nolasīt līdzīgus iespaidus un pārliecināties, ka notiek parastā pūderēšana.
Evija Unāma
Ir jāsaprot, ka vēlētājs nemēģina pieķert atbildētāju. Mēs kā domāt spējīgi cilvēki pieņemam gan atbildi, ka Krievija ir agresors, gan atbildi, ka Krievija nav agresors, gan atbildi, kurā tiek kaut kā citādi un detalizētāk izvērtēta Krievijas rīcība. Deputātei ir absolūta taisnība, kā viņa teica raidījumā, ka notikumi pasaulē ir ļoti daudzslāņaini. Un atbildēšanas iespēja slēpjas tieši slāņu izdalīšanā. Piemēram, šo rindu autors nav kompetents pilnīgi spriest par situācijas attīstību Ukrainā līdz karam un galīgi nenoliedz Rietumu spēku ilggadējus mēģinājumus, tai skaitā vairāk un mazāk apšaubāmos veidos, pārvilkt Ukrainu savā ietekmes zonā. Taču ir arī saprotams, ka tas nav slānis, par kuru mēs runājam, kad vaicājam, ir vai nav Krievija agresors. Slānis jeb līmenis, kurā mēs runājam, ir eskalācija uz atklātu militāru darbību citas suverēnas valsts teritorijā varas pārņemšanai.
Vai to paveica Krievija vai kāds cits? Ja atzīst to, ka tā bija Krievija, kas 2022. gada 24. februārī iebruka Ukrainā un nevis otrādi vai kā citādi, tad tieši Krievija ir kvalificējama kā agresors. Ja divu cilvēku konfliktā pirms fiziskas vardarbības ir bijusi cita veida vardarbība, mēs nevaram to ignorēt, bet mēs nevaram arī izlikties, ka nav iespējams noteikt, kurš no strīda dalībniekiem pirmais ir pārkāpis vai draudējis aizskart otra ķermeņa fizisko neaizskaramību. Vai tiešām kāds šo rindu lasītājs domā, ka Ukraina bija paredzējusi iebrukt Krievijas vai Baltkrievijas teritorijā? Vismaz šo rindu autora ieskatā atklātas militārās darbības līmenī agresors viennozīmīgi ir Krievija.
Bet tās ir tikai viena, situācijai ne pārāk padziļināti sekojuša cilvēka domas. Vai kāds ar citu informāciju savā nodabā var nonākt pie pretējas atbildes vai secinājuma, ka atbildes nav? Jā, protams. Un viņam ir visas tiesības paziņot sava sprieduma soļus un rezultātu. Bet kāpēc deputāte Stepaņenko runā par 30 citiem militārajiem konfliktiem pasaulē un par lielajām gāzes cenām ziemā, kad viņai prasa, ir vai nav Krievija agresors šajā karā? Uz brīdi pieņemsim, ka šis tik tiešām ir viens no daudziem attāliem konfliktiem. Kāpēc lai mēs deputāta kandidātam prasītu, vai kāda konkrēta valsts ir agresors vienā vai otrā konfliktā? Tāpēc, lai noskaidrotu, kāda ir šī kandidāta izpratne par notiekošo, kas ļautu mums spriest gan par kandidāta informētību, gan prāta spējām un morālo stāju. Tas ir hipotētisks iepazīšanās jautājums. Kuram katram šādus jautājumus uzdot nav nedz pieklājīgi, nedz vēlams, ja gribat sadzīvot. Bet pilsoniskā sabiedrībā cilvēkiem, kas kandidē pārstāvēt mūs parlamentā, šādus jautājumus ir jāspēj atbildēt.
Politiķu atbildēs uz šādiem jautājumiem ir jāizšķir divi līmeņi. Pirmkārt, kādi ir politiķa paša spriedumi. Un otrkārt, pavisam atdalīti no tā — kādi ir politiķa uzskati par valsts vēlamo darbību — politiku. Atzīt Krieviju par agresoru šajā karā nenozīmē automātiski atbalstīt viņu diktatora izķēmojuma izlikšanu pretī vēstniecībai, deklarācijas par Krievijas Federāciju kā teroristisku valsti, pašiem nepanesamas sankcijas un citas šādas gan pozitīvi, gan negatīvi vērtējamas darbības. Cilvēks var uzskatīt Krieviju par agresoru un tajā pašā laikā līdz ar vēl dažām sīkāka mēroga atziņām ņemt vērā, ka Eirāzijas tektoniskā plāksne tuvāko pārsimt gadu laikā aiz Zilupes nepārlūzīs. Un tāpēc par politiski pareizāku ārpolitisko retoriku viņš var uzskatīt kaut ko mērenāku. Ja tiešām runa ir par šādu Orbāna stila nacionālismu, kāpēc to atklāti nepateikt?
Jācer, ka šis ir bijis tikai pārpratums, kas drīz tiks atrisināts, un Jūlija Stepaņenko nebūs ierindojama vienā rindā ar tiem valdošās koalīcijas un uznākošajiem “apvienotājiem”, kas nespēj atklāti pateikt savu nostāju ģimeņu, LGBT propagandas, obligātā militārā dienesta, latviešu valodas stiprināšanas, Krievijas gāzes izmantošanas, brīvprātīgās piespiedu imunizācijas un citos aktuālos jautājumos, vai izvairās no debatēm vispār, kā to dara premjers Krišjānis Kariņš.